2. A. 1045. 1082. 1063. 1130. J. B a n k i n s, " Š i s u n t a s" I, l893, 24.

Jaukā pavasaras dienā vīrs aizjāja zirgu ezermalā zālē un tur sapina; pats nosēdās pie vītola valgus vīt, kamēr zirgs ēd. Neilgi pēc tam no ezera bija iznācis vells un pie šā dastājies. Tas prasīja vīram, ko šis te darot. Vīrs atbildēja, ka vijot valgus, ar ko ezeru raut murkšī kopā. Vells teica, šim nebūšot tikdaudz spēka kā tam, un norunāja iet spēkoties. Vells sacīja uz to: "Man ir tik daudz spēka, ka es tavu zirgu trīs reizes apnesīšu ezeram riņķī." Un tiešām viņš arī apnesa. Beidzot danācis pie vīra teica: "Ak, cik tas smags bija! Būtu vēl tālāku jānes, tad gan nokustu."

"Man tas gluži nieks," vīrs atbildēja; "es saņemšu zirgu staklē un to vai desmitreiz apnesīšu riņķī,"

Un riktīgi, tas uzkāpa zirgam mugurā un apjāja gluži viegli savas noliktās reizes ezeram apkārt.

Tad vells vēl sacīja: "Man ir liels tēvtēva ēmurs ezerā; kuŗš to no mums augstāki sviedīs gaisā, tas būs vinnējis."

Tas un atnesa briesmīgi lielu un smagu ēmuru. Viņš paņēma tam pie kāta un svieda to tik augsti gaisā, ka tikko ar acīm varēja manīt; tas zemē krītot ieskrēja tik dziļu zemē, ka to nemaz nespēja kustināt. Vīrs, pie tā dagājis, paņem pie kāta, skatās uz debesīm un saka: "Adzi, Pēteri! Attaisi tās debesduris!"

Vellam panācās bailes, ka viņa tēvtēvu ēmuru sviedīs uz debesīm, lūdzās vīru, lai to nedarot.

Vīrs prasīja: "Cik tu man par to maksāsi?"

Vells atbild: "Es tev piebēršu tavu gaŗdibini pilnu ar zelta naudu."

Vīrs ar to mierā. Bet kamēr vells iet ezerā pēc naudas, tamēr vīrs izplēš cepurei dibinu un to uzliek uz kādu caurumu. Vells iznes vienu kuli naudas un to iebeŗ, tad otru, bet cepure vēl nav pusē. Tas brīnīdamies saka: "Kas, vilks, tā par cepuri, kad to nemaz nevar piebērt!" - Viņš vēl atnes trešo kuli naudas un nu cepure tiek pilna.