3. A. 1045. 1130. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 63 g. v e c ā J. T u r ķ a B i l s k a s p a g.

Ganu puika ganīš lopus pie ezara un vijis auklas. Te uzreiz puika manīš, ka nāk smalks mells kungs un taisni uz šo. Kungs pienācis pie ganu puikas un prasīš, ko šis darot. Puika atbildēš, ka šis vijot auklas. Ta nu aka kungs prasīš, ko šis ar tām auklām darīšot. Puika sacīš, ka ar tām auklām šis raušot ezaru cie un ta būšot šim dau labāka ganība. Ta nu kungs tūlī sacīš, lei tā nedarot, jo tas ezars esot šā dzīvoklis. Bet puika pastāvēš pie sava un tik solījies ezaru raut kopā. Kungs - tas bīš pats vells - noticēš un palicis traki nevaļīgs. Ta aka kungs sacīš, cik šis gribot par to, ka ezaru atstāšot nesarautu kopā. Puika sacīš, ka gribot pillu cepuri ar naudu, ta šis ezaru atstāšot nesarautu.

Vellc bīš ar mieru un tūlī aizskrieš pēc naudas. Bet ganu puika bīš lielc gudrūnis. Viņč izracis dziļu bedri, izgriezis cepurei dibinu un ta to uztupināš uz bedres. Drīz vie vellc bīš ar naudu klā un bēris cepurē. Bēris, bēris, bet kā netiek, tā netiek pilla!

Kur ta nu cepuri piebērsi, ka tai nemaz dibina nav un visa nauda birusi bedrē? Vellc gāš aka un aka naudai pakaļā un kamē bedre bīsi pilla. Ta nu ganu puika apņēmies vais neraut ezaru kopā un dzīvāš laimīgi, jo naudas šim bīš papillam.