4. A. 1045. 1130. 1084. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s, D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 175. 170.

Reiz senajam Naudītem, Džūkstes Lancenieku ezera malā zirgus ganot un auklas vijot, pienācis velns un prasījis: "Vīrs, ko tu te dari?"

"Viju auklas," Naudīte atteicis.

"Vai vasaru auklas jāvij? Tādas lietas jau tikai ziemas vakaros darāmas."

"Nekas, esmu cieši nodomājis šo ezeru saŗaukt, kā vecu pastalu, tādēļ jāsteidzas."

Nu velns ņēmies Naudīti lūgt, lai jel ezeru neŗaucot, jo esot viņa mīļākais miteklis no sen-seniem laikiem. Bet Naudīte tik pasmiedamies atteicis : "Tikpat gŗūti, kā tu no saviem nelabiem darbiem nespēj atkāpties, tā es šinī reizē no sava nodoma. Vienīgais, kas mani no tam iespētu atturēt, būtu pilna cepure naudas!"

"Jā, tūlīt," velns priecīgi iesaucies un zibiņa ātrumā aizlaidies naudai pakaļ. Pa to laiku, kamēr velns pēc naudas skrējis, Naudīte ezera malā izracis bedri un izgriezis savai caunes cepurei dibinu. Velns atnesis prāvu maišeli naudas un bēris atņirdzies caunes cepurē, nemaz nepamanīdams, ka zelta un sudraba gabali caur pušo dibinu bedrē krīt. Tavu brīnumu! maišelis jau izbērts bet cepure kā tukša, tā tukša.

" Nes vēl otru maisu!" Naudīte pavēlējis. Velns gan atnesis vēl otru maisu, bet nepiepildījis taču cepuri. Bet kad Naudīte vēl arvienu naudas prasījis, tad velns iesācis gaudoties, ka šinī acumirklī naudas vairāk neesot.

"Nu, kad tev naudas nav, tad nāc svilpties. Ja spēsi par mani diktāki svilpt, tad ezeru neŗaukšu."

Velns svilpis tik dikti, ka Naudīte tikko neapreibis.

"Ir gan ko dzirdēt," Naudīte iesaucies, "bet nu mana reize, sataisies, ka tikai ausis nepārplīstu, jeb acis neizsprāgtu. "

"Ko, patiesi?" velns brīnojies.

"Joki nebūs. Tādēļ piedomu tev kā vecam draugam padomu labi krietni acis un ausis ar lakatu pārsiet."

Velns ļāvies arī pierunāties. Kad acis bijušas jau aizsietas, tad Naudīte vēl tūlīt nesvilpis vis, bet sacījis uz velnu: "Pagaidi mazuliet, pārdzīšu zirgus mājā, man bail, ka arī viņi acis jeb ausis nepazaudē."

Naudīte aiztecējis uz piedarbu, paņēmis lielo dzelzs veseri un pļāvis velnam tā pa pieri, ka bijis nost uz vietas. Tagad tas saņēmis nosisto velnu un iesviedis Džūkstes-Lancenieku ezerā teikdams: "Maita, nu vairs cilvēkus nekrāpsi!"

Izrakto naudas bedri varot vēl šodien redzēt.