5. A. 1045. 1072. 1082. 108l. 1084. J. K r o n b e r ģ i s, LP, Vl, 376, 3

Puisis nesis pakulas maisā. Te ieraudzījis zaķi guļam. Tūliņ izkratījis pakulas un turējis maisu zaķim pretim. Zaķis kā lēcis ielēcis maisā. - Puisis zaķi izbaidījis bļaudams. - Nu nogājis ar pakulām pie velna ezera, sadzinis azeram visapkārt mietus un plētis gar mietiem pakulas. Velns izlīdis no ezera, vaicādams: ko te ērmojoties?

"Ko ērmojos? Ja nedosi man pilnu maisu naudas, es saraukšu ezeru kā vecu tabakas maku. "

Velns atteicis: "Ja tu tik stiprs esi, nāci skrieties ar mani!"

"Ko es ar tevi, tādu tūļu skriešos, tas man par kaunu : tu jau nevari noskriet manu divi gadu vecu brāli."

Viņš varot, velns lielījies. Puisis nu palaidis no maisa zaķi. Velns gan skrējis, bet nepanācis.

Tad velns vedinājies nesties : balta ķēve bijusi jāapnes ezeram apkārt. Velns apnesis. Bet puisis teicis: "Tev tik gŗūti nācās nest, cik tu vājš esi, bet paskaties kā es viņu apnesīšu: paņemšu kājās vien, tā kā vanags mēdz cālēnu saņemt."

Puisis uzlēcis mugurā un apjājis ezeram apkārt, bet velns to nav sapratis.

Beidzot velns uzaicinājis cīnīties. Puisis atteicis: "Tu jau nevari manu sirmo, nespēcīgo vectēvu nosviest, kur nu vēl mani. "

Velns lielījies, ka varot. Puisis nu aizvedis velnu pie lauvu bedres, kur lauva aizmidzis gulējis. Velns pielīdis lauvam un iebļāvis ausī: "Vectēv, celies cīnīties!"

Lauva ierūcies vien un saņēmis velnu kā no jauna - tik tik palicis dzīvs.

Beidzot velns vedinājis knipus sist. Velns sitis puisim pa priekšu un viss deguns tūliņ zils vien palicis, cik aplam iesāpējies. Puisis pasmējies : "Tev ir gan smaga roka, bet ja es sitīšu,- man tikai bail, ka tev acis neizbirst, tādēļ piespiedi drošības labad acis ar pirkstiem."

Labi, velns aizspiedis acis. Bet puisis nu paķēris dižāmuru un kā metis velnam pa degunu, deguns aizsprādzis gabalā.

Nu velnam bijis jādod nauda un tad dabūjis mieru ezerā.