8. A. 1083. 1071. 1072. 1063. M. Š i l i ņ a j k d z e, 1876. g. V ī k s e l ē; A. Bīlenšteina kr. LP, Vl, 445, 42.

Vienreiz viens saimnieks sēdējis rijā, kurinājis krāsni un vijis pastalām auklas. - Tas bijis pļaujamā laikā, kad visi ļaudis pa lauku. - Te ap pašu pusdienu velns ienācis rijā: ko viņš te vijot?

"Ko viju? Auklas viju, vilkšu visus velnus laukā, kas te manā lielā ezerā."

Velns par to pārlieku nobijies: "To nedari, to nedari! Tur jau manas mājas, tur mans tēvs, mani radi dzīvo."

"Kas man par daļu, vai tie tavi radi, vai nav radi? Ko es darīšu, to darīšu!"

"Nevelc, nevelc mūs laukā!" velns lūdzies, "es tev maksāšu, cik vien gribi."

"Nu tad nober man piedarba kaktā trīs sieki naudas, tad es jūs atstāšu arī ezerā." Labi, velns aizskrien un atnes tos trīs sieki.

Bet otrā dienā velns atkal klāt, lai apžēlojoties. Velna tēvs rājot no panckām ārā, lai atdodot to naudu. Saimnieks atbild: "Kas līgts, tas salīgts, neatdošu - nē!"

Nu velns palicis traks: "Tad iesim kauties! Atnesīšu sava tēva zobinu un kuŗš no mums tad būs stiprāks, tas to naudu lai patura!"

"Labi!" saimnieks atteicis, "es lai dabūšu savu ieroci!"

Ne cik ilgi - velns ar lielu, ašu zobinu klāt; bet saimnieks ar dakšām jau priekšā. Velns, dakšas ieraudzījis, vaicā: "Kas tev tur par ieroci ar trim iesmiem?"

"Jā, ar trim iesmiem - tāds ierocis man tikai der. Tu ar savu zobinu vienu caurumu, es ar šito trīs uz reizi; tad nu tu zini, ka baksties!"

"Vai prāts! tad mainīsim!"

"Manis pēc!"

Labi, samaina ieročus un nu nostājas pie viena žoga: viens vienā pusē, otrs otrā pusē - un pa žoga starpu šie dursies. Duŗ, duŗ - saimnieks ar savu aso zobinu ārda velnu, ka šis nezin, kur lēkt; bet velns trijzari nevar vis žogam cauri dabūt. Te uz reizi velns nevar vairs ciest - bļaus: "Diezgan! diezgan! Kautiņā tu esi stiprāks, bet iesim nu cīkstēties."

"lesim, iesim; bet labāk ar mani vairs neiesāc, pats taču redzēji, ka es par tevi stiprāks. Pirtī tur man viens vecs vecs tēvs, itin nosirmojis, sūnām apaudzis, varbūt tam tu būsi pretinieks."

Tais mājās lāču dīdītāji bijuši atnākuši un ielikuši lāci pirtī. Kad nu velns pirtī iegājis - saucis: "Nāc, nāc cīkstēties, Tiepša, nāc! Ņemsimies, ņemsimies!"

Bet lācis sagrābis šo, nevarējis ne pabļaut vairs. Beidzot patapis vaļā, izskrējis pie saimnieka: "Vai zini? Cīkstēdamies arī nekur netiku, tavs tēvs briesmīgi stiprs, bet iesim skrieties!"

"Iesim, iesim; bet ar mani tev nav vērts skrieties, izskriešu tevi pirmā rāvienā. Krūmos tur man ir trīs dienas vecs dēls, tam ir Vālēkte vārdā -- ar to vari iet skrieties!"

Labi, velns pieskrien pie krūma un sauc: "Vālēkte, Vālēkte, sastāsimies, iesim skrieties!"

Vālēkte, jaunais zaķis, sprūk arī no krūma ārā un aiziet, kā nozib vien. Velns gan lobj pakaļ, bet kur tas zaķi sadzīs?

Nu velns teicis saimniekam: "Tas nebija nekas - Vālēkte ar mani nemaz nestājās kopā; bet iesim nu sviesties: kuŗš augstāki uzsviedīs, tam tā nauda lai paliek! Es atnesīšu sava tēva rokas āmaru, to sviedīsim gaisā!"

Labi, labi. Pa brītiņam velns klāt ar lielu lielo, smagu, smago āmaru, un kā drāž gaisā - ne saredzēt nesaredz - pēc liela laika tikai nokrīt atpakaļ zemē. Nu jāsviež saimniekam. Bet saimnieks, saņēmis āmaru pie kāta, skatās un skats uz debesim.

"Ko tu skaties?" velns vaicā.

"Es neskatos neko, gribēju tikai, lai tas mākonis tam lodziņam (mēnesim) paietu gaŗām, tad tavu āmaru pašā lodziņā iekšā!"

"Vai trakais! Tas jau mana tēva rokas āmars; ja tu to iesvied lodziņā un es pāreimu bez viņa, tad man, nudien, pēriens gatavs."

"Lai, lai, ko tad nu tevi pērs?"

"Nē, nē, nē, nesvied, nesvied, nesvied, paturi labāk to naudu un dod šurp manu āmaru!"

Velns izrāvis āmaru saimniekam skaidri no rokām un tečiņus vien aizsteidzies.

Kas saimniekam? Paturējis naudu un dzīvojis bez bēdām.