9. A. 1045. 1130. 1084. 1063. l072. K r e i c b e r ģ i s, D z i r c i e m ā. L.P. VI, 409, 21.

Puisēns ganīja ezera malā cūkas un vija lāpāmās aukliņas, ka var pastalu salāpīt. No ezera izlīda velns, prasīdams: "Ko tu te dari?"

"Viju striķus, jo gribu ezeru savilkt kopā."

Velns sacīja: "Tā tu nedari! Kur tad es ar sievu un bērniem glābšos?"

Bet puisēns atteica, ka nevarot vairs atstāt nevilcis, jo ļoti ilgi esot pūlējies jau, virves vīdams. Nu velns sprukās, solījās pūliņus atlīdzināt, bet lai tikai ezeru atstājot mierā. Puisēns atsacīja: ja tam dodot ratu uli (rumba) pilnu ar naudu, tad jā. Velns tūliņ mierā: pēc trim dienām būšot ar naudu klāt.

Bet kamēr velns pēc naudas, puisēns izraka dziļu, dziļu, lielu lielu bedri un uzlika bedres galā riteņa uli. Trešajā dienā velns atstiepa lielu maisu zelta naudas un bēra ulē. Bet bēra, bēra, izbēra visu - ulē naudas kā neradās, tā neradās. Skrēja atkal citam pakaļ, bet kā neradās, tā neradās. Un tā velns veselu pus gadu nopūlējās un tomēr nepiebēra uli.

Neko darīt - beidzot apdomājās un sacīja tā: "Naudas man vairāk nav, bet ezeru tu arī nedrīksti kopā vilkt, jo esmu stiprāks par tevi : iesim bļauties, gan tad pats redzēsi."

Labi, puisēns pilnā mierā. Un nu velns bļāva, ka visa zeme trīcēja, ka padebešu gabali vēlās zemē. Bet puisēns, ko tas? Tas atkal tikai meklēja akmentiņus. Velns prasīja: "Ko ar tiem darīsi?"

"Aizbāzīšu ausis, citādi viņas pārplīsīs, jo nu es bļaušu."

"Kā? Pārplīsīs!" velns sabijās. "Vadzi, tad labāk nebļauj vis! Iesim labāk sviesties."

Labi. Tūliņ velns paķēra akmeni un aizsvieda pa gaisu tik tālu, ka tikai pēc trim stundām atnāca atpakaļ, iekrizdams dziļi, dziļi zemē.

Bet puisēns paņēma velna nūju un ilgi, ilgi uz to noskatījās. Velns vaicāja: "Ko tu skaties?"

"Es skatos : man gandrīz žēl tās nūjas, jo, kad es sviedīšu - ātraki par trim gadiem ta nenonāks."

"Vai traks!" velns izbijās, "nesvied vis labāk: ta man ir dārga nūja no tēvu tēvu laikiem - iesim drīzāk skrieties tad." Labi. Un velns tūliņ aizskrēja, nudien, kā dzīvais vējš projām; bet puisēns gardi smejās: "Ja tu tik vien vari paskriet, tad man tīri kauns ar tevi skrieties; ej skrejies labāk ar manu jaunāko brāli."

To sacījis, puisēns paveda velnu tādu gabalu pie liela akmeņa, kur zaķis gulēja, un iesaucās: "Lipiņ, vaļai!"

Tā zaķis, ausis izcēlis, ko vien mācēja laukam pāri un krūmos iekšā.

"Vai nu redzēji?" puisēns lielījās, "tā mans mazais brālis skrien: - viņš liek kājas pa pleciem un tad vēl tik ātri paskrien, kur tad nu vēl, ja kājas palīgā ņemtu."

Velns zaķa izceltās ausis tiešām noturēja par kājām, kas pleciem pārliktas, un brīnījās un brīnījās, sacīdams: "Jā tu, mazs puika, tik rocīgs jau esi, kādam tad vajaga tavam tēvam būt? Vai nevari man viņu parādīt!"

"Kālab ne? Nāc līdz!"

Puisēns nu aizveda velnu pār laukiem uz māju pusi. Iedami ieraudzīja ecēšas. Velns tūliņ: "Kas tie par skrāpjiem?"

"Tās ir tēva ķemmes, ar ko matus nogludināt." Gāja atkal, ieraudzīja rulli: kas tas esot?

"Ar to mans tēvs izčokurē pīpi."

Gāja atkal, ieraudzīja arkli: kas tas par ērmu? "Ar to mans tēvs izkārna degunu."

Gāja atkal, ieraudzīja bišu dārzā stropus: kas tie tādi?

"Tās ir mana tēva briļļu dozes; viņš ir brangi pavecs un nevar bez brillēm vairs saredzēt blusas ķert."

"Bet kas tad tie par kukainīšiem, kas tur gar brillēm lodā?"

"Tās ir tās blusas; dažas kādreiz ielec briļļu dozē."

Bet velns nu par varu gribēja pārliecināties, vai tas taisnība, ka ar brillēm var labāki redzēt; tādēļ pieliecās pie stropa un sāka tur mudžināties. Tamēr bites gāzās virsū, dzeldamas kā trakas, un velns, bļaudams, suinīdamies, deva kājām ziņu; tikai to vien nodzirdēja iesaucāmies: "Mums velniem ir briesmīgas lietas, bet te vēl vairāk!" .