12. A. 1045. D. O z o l i ņ š, J a u n - R o z ē, LP, V, 140, 46, 22.

Kuodā reizē puika pī azara dūbi beda. Danuoca valls: "Puika, kū tu dari?"

"Grāvi bēdīšu, lai oudans nū azara iztek."

Valls palika nūskumis: "Esi tik lobs un nabed vus; kur tad lai mēs valli dzeivājam."

Bet puika beda arvīn un naklausīja valla. Nu valls sūtīja puikam savu maitu par gonu; bet puika atbildēja: "Es pots varu nūganīt!"

Nu valls sūlīja naudu; bet puika ar naudu vīn nabeja mīrā: "Pirc man muižu un dūd kotrā godā pa toukstūš rubļu, tad!" Valls apsūlīja muižu pirkt un naudu dūt. Bet puika prasīja, lai tuolīt dūdūt; valls teica, kuo togad naešūt. Nu puika sasirdījās otkal beda. Kad azars jau pusē bej nūlaists un vallu galvas jau paredzēja šur tur, tad tis pats valls vēl pīnuoca, lai vairs nabedūt. Bet puika beda un beda, kamār vuss oudens nū azara iztecēja, vusi valli nūskrāja iz citu azaru. Puika gribējs arī tur best grāvi, bet navarējis izbest. Un tad tur pīnuocs vects, prasīdams: "Puika, kū tu dari?"

Gribu azaru izrakst un vallus izdzeit, tī pīvīla muni,"

"Nu tad tik dzin, dzin!"

Puika beda, beda - te pīnuok līls stiprs valls: "Ja tu vēl bessi, tad nūžņougšu tevi!" Puika sabīdēs un nabeda vairs. Nū tū laika vusi puikas nū valla bīdas.