13. A. 1045. 1134. M. G a r k o l n e n o K. Š ņ e p s t a, J ā s m u i ž a s p a g. L a t v j u k u l t ū r a s kr.

Vīnu reizi dzeivuoja tāvs ar slynku dālu. Tāvs vysu struoduoja, bet dāls tik gulēja uz cepļa. Gadījuos, ka tāvs saslyma un nūmyra. Dāls taipat pa vacam gulēja uz cepļa un ēdja, cikom apēdja vysu tāva atstuotū montu. Gulēja, gulēja dāls un nabeja kuo ēst. Dūmuoja dāls, kai dabuot maizes, un pajēmis ciervi, guoja Dīva cierstu zemē. Īt dāls un sateik vacu vecīti. Tys vecīts beja pats Dīvs.

"Kur tu ej?" vaicuoja vecīts.

"Eju Dīva cierstu zemē, ka maizes jis nadūd!" Tad vecīts soka dālam: "Struodoj un byus maize!"

"Kū struoduot?"

"Ej cērt kuorklus un pin ap azaru sātmali!"

Dāls stuojās pi dorba, cārt kuorklus un pyn ap azaru sātmali. Te nu azara izleida vains un soka: "Napiņ, napiņ, te guļ mani tāvu tāvi!"

Bet slynkais dāls atbild: "Pīber capuri zalta, tad napeišu!" Valns aizskrēja pēc zalta, bet dāls pa tū laiku izroka dūbi, izstatīja capuri viersā un tur. Valns nesja, nesja zaltu, bet capures vys navar pībērt. Sanesja valns vysu sovu zaltu un vēl aizjēmja nu cytim valnim, cikom pībeŗa pylnu dūbi zalta. Dāls sajēmja zaltu, atnesja uz sātu un dzievuoja boguots un laimīgs.