14. A. 1045. 1130. 1653. A. G a r i - J u o n e n o A. G r ī s t i ņ a K o k o r e v a s p a g. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Dzeivuojis reizi vīns vecīts, jam bejuši treis dāli. Vecīts vysu laiku plēss lyukus. Jis aizīt uz mežu, laupa līpas myzas un tyn komolī. Dzeivoj jis, dzeivoj - palīk vacs un pret nuovi izdola dālim sovu montu: ustabiņu, dziernaviņas un lyuku komoli. Ustabiņu jis atsoka vacuokajam dālam, dziernaviņas vidējam dālam un lyuku komoli jaunuokajam dālam. Dreiž pēc tuo vecīts nūmierst, dāli pagloboj tāvu un suok streidētīs por montu, kas kuram pīdar.

"Kū tī streidētīs?" atsoka vacuokais bruols.

"Kam jau kū tāvs īdevja, tys tam i palīk."

Vysi pajem kotrs sovu montuojumu. Jaunuokais dūmoj, kū nyu jis darīs ar tū lyuku komoli a dūmoj : "Īšu izmērīšu, cik plots azars." Aizīt jis ar lyuku komoli uz azara molu un valk vysapkuort tū lyuku. Valns pamanējis nu azara, ka cylvāks stīp lyuku ap azaru, izbuož golvu nu azara un vaicoj : "Kū tu tī gribi darīt?"

"Gribu apstīpt ap azaru sātmali; lai nivīns valns navar izbēgt, un tod vysus azarā nūbendēt," atsoka cylvāks.

Tū izdzierdis, valns tyuliņ īskrīn atpakaļ azarā, sasauc valnu sapulci un izstuosta, ka vins cylvāks grib jīm vysim padarīt golu, stīp sātmali ap azaru - kū nyu darīsim? Lai naizītu slikti, vysi valni nūsprīž atdūt naudu, cik vīn pi kura ir, tam cylvākam, tikai lai jis atstuoj valnus mīrā. Par laiciņu valns izlein nu azara un soka: "Cik tu gribi naudas, es tev dūšu, tikai nastīp sātmaļa ap azaru " .

"Es daudzi nagribu, pībērsi tikai itū ūti, kura man golvā, pylnu ar naudas un pītiks," soka cylvāks.

"Labi!" atsoka valns un aizskrīn pēc naudas. Dāls aizīt mežā molā, suok rakt dūbi, izrūk dziļu dūbi, izplēš ūtei caurumu, īzlīk uz dūbes un gaida valna ar naudu. Valns atnas naudu, ber dūbē - vys tei nava pylna. Cik valns ber naudu ūtē, cik tei izbierst dūbē. Valns nesja naudu, cikam pībēŗa pylnu dūbi. Jis pajēms, sabēŗa naudu maisā, aiznesja uz sātu un pastuostīja bruo&127;im, kū jis īmontuoja ar lyuka komoli. Par tū naudu jis nūpierka skaistu fermu un dzeivoj par kungu.

Vidējais bruols dūmoj, kū jam darīt ar sovom dziernaviņom.

Īlīk tuos maisā un laižas pasaulī, izlicis maisu ar dziernavi ņom uz placim. Īt jis pa mežu - redz: speid moza guntiņa. Daīt kluot, īrauga mozu ustabiņu, attaisa durovas, īīt īškā. Ustabiņa tukša, nivīna cylvāka īškā.

Apsavēris jis izkuop uz cepļa, palīk dziernaviņas zam golvas un guļ - gaidīs, kas byus tuoļuok. Vokorā atīt uz ustabiņu divpadsmit šišaunīku (laupītuoju) ar katliņim. Tī sasasāst ap goldu, suok skaitīt; salīk divpadsmit gubiņuos zalta naudu kotrs pret sevim, parunoj un līkas vysi gulēt. Reitā šišaunīki pīsaceļ, pajem katliņus un aizīt, a jis palika uz cepļa gulādams. Vokorā otkon šišaunīki kluot ar naudas katliņim, saber naudu uz golda taiduos gubiņuos un apsagulst. Īdami guļēt soka: "Reit vairuok naīsim pēc naudas."

Nūsaskrējuši šišaunīki guļ šņuokdami, bet jam to mīgs naīt. Īber jis akmistiņu dziernovu acī un pagrīž, dziernovas nūšvierkst vīn. Šišaunīki atsamūst, apsaver - nikur nikuo naredz un guļ tuoļuok. Pēc laiciņa jis stypruok paraun dziernovas, vysa uztabiņa nūdārd, šišaunīki vēļ sasatryuksit, apsaver - nikuo nava, atsagulst otkon. Aizmīg šišaunīki, jis sagrīž dziernovas nu vysa spāka, ryuc kai pārkyuns, vīna puse dziernaviņu nūkreit grīzdamuos pi šišaunīku gultas. Tī cīši sasatryukst, ceļās un aizbāg uz mežu. Jis salasījis naudu, saber maisā, atstuoj dziernaviņas un atīt uz sātu pastuosta sovam vacuokajam bruoļam, kū jis īmontuoja par dziernaviņom. Tai pat kai jaunuokais bruols, jis nūpierk fermu un dzeivoj par kungu. Nyu dūmoj vacuokais bruols kū jam padarīt ar sovu ustabiņu, jis tuos nikur navar nūnest un nikuo navar ar jū īmontuot. Šudiņ dzeivoj sakritušā ustabiņā, a juo bruoļi skaistuos, boguotuos fermuos.