16. A. 1045. 1072. 1062. 1084. 1130. J. L e o n o v i č s, K a p i ņ u p a g. P. S t r o d a k r.

Pi vīna saiminīka beja daudz zūsu. Zūsis ganēja gons. Vīnā dīnā gons, atdzeidams zūsis uz muojom, tuos saskaitīja, bet izzaruodījuos, ka tryuka divu zūsu. Ūtrā dīnā pēc saskaitēšanas arī divu zūsu tryuka. Tai tys vylkuos kotru dīnu. Saiminīks redzēja, ka jam byus lels zaudējums, tuopēc jis pasacēja gona "Par pazudušom zūsim tu maņ moksuosi tik, cik es tev likšu.

Gons redzēja, ka jam samoksuot par zūsim nabyus spāka, tuopēc jis mēginuoja kaut kai maklačēt. Natuoļ nu saiminīka muojom beja azars, kuŗu sauce par Valna azaru, tuopēc ka tur dzeivuoja valni. Vīnā dīnā gons saveja sev rasnu un garu viervi, aizguoja uz azaru apsadās azarmolā; vīnu vierves golu īlaide azarā, bet ūtru golu turēja rūkuos. Napaguoja stunde, kai nu azara izskrēja sanyknuots valns un dusmuos klīdze uz gonu puiku : "Kū tu te dori, kū tu te myusus kaitynoj?"

Bet puika mīreigi atbiļdēja: "Es ar šū viervi volkuošu nu azara valnus un tūs mūceišu."

"Nu, nu, pamēginoj tu man tikai, tod es tevi nu šuos pasauļes nūslaucēšu un tymā pasaulē arī nadūšu dzeivuot." klīdze valns uz puiku.

"Pasavērsimēs, kas kū nūslaucēs nu šuos zemes, voi tu mani, voi es tevi?"

"Es tevi apēsšu!"

"Es tevi nūžņaugšu."

Valnam palyka baist, jo puika pret valnu uzzastuoja ļūti drūši. Puika tam lyka prīškā: juo valns puikai pībērs pylnu capuri zalta, tad tys tūs valnus, kas atsarūn šymā azarā, naaiztiks. Bet valns atbildēja: juo puika puorspēs valnu skrīšonā, akmiņu svīšonā, sviļpuošonā, tod valns tam samoksuos ar zaltu, bet juo nā, tod puiku nūgalynuos. Puika pādūmuoja, padūmuoja un apsajēmēs. Pyrmuo beja skrīšonuos.

"Kur tu maņi panuoksi, tu munu dālu napanuoksi, kuram ir tikai divi godi!" teice puika.

"Kur ir tovs dāls?" Puika pīvede valnu pi kryuma, kurā sēdēja zaķis un uzklīdze: "Sau!" Te zaķis švyk! un aizīt pa kryumim - valns tam pakaļ. Skrēja, skrēja un atsagrīzēs atpakaļ.

"Nu, puis, tovs dāls lobs skrējējs, napanuoču nikai; bet tu laikam vēl lobuoks?"

"Saprūtams," atbildēja puika.

Pēc tam nuoce akmiņu svīšona. Puika sagiva zvierbuli un īsadynuoja kabatā. "Es jau kai svīsšu, to jau pagaidēsi, koleidz jys nūkriss uz zemi!" iīlījuos vains.

"Bet es kai svīsšu, to i nasagaidēsi."

Valns, kai svīde, ka nūvurgžgēja vīn. Gaidēja, gaidēja, tūmār sagaidēja, ka akmins nūkrita uz zemi. Gons pacēle rūku "Jurkš!" un nav. Gaidēja, gaidēja - nasagaidēja. Zvierbulis aizskrēja un naatsagrīzēs atpakaļ. Gons uzvarēja valnu. Tagad nuoce svilpuošona.

Te valns dūmoj : "Tagad nu es uzvarēšu, jis jau laikam namuok sviļpuot, kai es."

Jis soka: "Ka es sviļpuošu, tod jau lopas biers nu kūkim."

Puika soka: "Bet es tai varu sviļpuot, ka tev golva apreibs!"

Valns kai sviļpuoja, tai iopas nūbyra nu kūkim un puikai golva suoka grīztīs riņķu riņķūs.

Puika soka: "Tu tikai aizsīn acis, kai es sviļpuošu, cytaidi tev acis izskrīs nu pīres!"

"Labi, labi," atbildēja valns. Jis jau stuov ar aizsītom acim un galda, kod tys svelps.

Ganos pajēme lelu vāzu un kal lyka ar vāzu par golvu vainam, ka tys nūkrita uz zemi, kai kyulis.

"Tu vēl lobuok," teice valns caldamīs.

Nu gons beja uzvarējis valnu vysur; atlyka tikai valnam nest zaltu un pībērt puikai pylnu capuri. Valns aizskrēja uz elni pēc zalta, bet puika pajēme, izroka bedri tyvu pi akmiņa, puorplēse sev capuri un gaida. Valns nas zaltu. - Ber, ber - napīteik. Aizīt ūtru un trešu reizi pēc zalta uz elņi.

Golu golā tūmār pītyka gonam: "Nu tagad vari otkon īt uz azaru un tur mitētīs mīreigi," sacēja puika valnam.

Puika tagad suoka dzeivuot daudz boguotuok, kai juo saiminīks.