2. A. 1049. 1052. 1130. S k o l n i e c e H. V ē v e r e J.A. J a n s o n a k r.

Čigāns salīgst pie velna par kalpu par vienu cepuri zelta naudas. Velns vāra pusdienu un sūta čigānu pēc ūdens, bet čigāns aizgājis, sāk rakt no akas grāvi. Velns gaida, gaida - nevar čigānu sagaidīt, iet pats raudzīt. Jā, čigāns atbild: "Ko tur nest pa spaiņam? Aizpludinās visu aku uz istabu, tad nebūs jānes!"

Velns sadusmojas, pārstiep pats ūdens toveri un čigānu sūta uz pļavu vienu vērsi pārnest. Bet čigāns ganībās sien visiem vēršiem astes kopā. Velns gaida, galda - nevar čigānu sagaidīt, iet pats raudzīt.

"Pagaidi, pagaidi!" čigāns saka. "Aiznesīšu visus vēršus uz reizi, nebūs vairs pakaļ jānāk."

Velns atkal paņem pats vērsi uz pleciem, pārnes mājā, novelk ādu un liek katlā, bet čigānu aizsūta pēc malkas. Čigāns mežā saplēš lūkus un sāk pīt kokus kopā. Velns atkal nevar mājā sagaidīt - atskrej, prasa: "Ko dari tik ilgi?"

Čigāns atbild: "Sienu lielāku nastu, tad nebūs pakaļ jānāk!" Velns izrauj koku ar visām saknēm un stiepj uz mājām no svīdis, bet čigāns, uzsēdies uz resnā gala, tik svilpo. Velnam jau paliek bailes no tāda stiprinieka. Nu sēžas pie pusdienas. Velns ēd šņākdams, bet čigāns neēd nemaz. Te jau neesot ko iesākt, viņš teic. Ja šis sākšot ēst, un tad nebūšot diezgan, tad viņš varot i pašu velnu apēst. Velns&127; nu sola tūliņ visa gada algu, lai tik iet prom. Čigāns ar mieru. Bet kamēr velns pēc naudas, čigāns izrok bedri un tā velns dabūja trīs reizes skriet pēc naudas, līdz cepure pilna.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku uzrakstījis arī skolnieks F. Ozoliņš Latgalē. P. Š.