3. A. 1049. 1084. P y n k o n o 90 g. v e c a J. R a z g a ļ a, M a k a š ā n u p a g., V. P o d i s k r ā j u m ā.

Vīnu reizi pa ceļu guoja čyguons un īguoja mozā ustabeņā, kuŗā dzeivuoja styprinīks ar sovu muoti. Ustabeņā uz golda stuovēja izvuorēts vepris.

Čyguons īīt un prosa: "Kas?" .

"Es asmu styprinīks!" atbildēja dāls.

"Un kas tu esi?"? vaicoj styprinīks čyguonam. "

"Es div reizys stypruoks par tevim," atbildēja čyguons. Sazarunuoja jī abadivēji kūpā dzeivuot. Tai jī puorgulēja par nakti un reitā pabrūkastēja: Muote runoj sovam dālam styprinīkam: "Jis nav styprinīks, jis ir malūtuojs! Pasyuti tu jū atnest ar sovim spaiņim yudiņa, tad varēs ticēt! Jis naād tai, kai styprinīki ād!"

Styprinīks syuta čyguonu pēc yudiņa. Čyguons pazaver: spaiņu navar pacelt, juo spaiņi beja leli kubuli. Tad čyuons aizguoja uz oku, pajēmja luopstu un rūk apkuort okal. Styprinīks ar muoti gaida, gaida, bet navar sagaldēt, kod čyguons atness yudiņa. Īt styprinīks vārtūs, kai čyguons nas yudini. Atīt pi okas un redz, ka čyguons rūk apkuort okai.

"Kū tu dori?" vaicoj styprinīks.

"Kū tur nosuot pa nēšam, lobuok izrakt un aiznest reizē vysu oku, lai navaidzeis staiguot," atbildēja čyguons.

Styprinīks nūsabeida, ka nabyus okas, dreižuok nūskrēja pēc spaiņim, aiznesja yudiņa un čyguonam pīsacēja narokt un nanest okas.

Ūtrā reitā styprinīka muote otkon runoj dālam, ka čyguons nav styprinīks, un runoj dālam pasyuteit čyguonu uz mežu pēc molkys. Styprinīks īdūd čyguonam viervi un nūsyuta jū pēc lnolkas uz mežu. Čyguons pajēmja viervi un nūguoja uz mežu. Mežā čyguons izkuopja uz kūka, pīsēja viersyuni kūka un pēčuok izleida uz ūtra kūka, taipat pīsēja. Sātā muote ar dālu galda, kod atness čyguons molkys, bet navar sagaidēt. Nūguoja styprinīks pazavārtūs, kū tī dora čyguons mežā. Atīt styprinīks uz mežu verās, ka čyguons stīp viervi par viersyuni kūku. Styprinīks vaicoj: "Kū tu dori?"

Čyguons jam atbilda: "Es gribu sasīt vysu mežu un atnest uz sātu, vairuok navaidzeis stalguot uz mežu pēc molkas." Nūzabeida styprinīks, ka jam tūlaik napaliks meža, jis runoj uz čyguonu: "Navajag tū darēt."

Tai styprinīks pīlasēja molkys un atnezja uz sātu, a čyguons tai pat atguoja.

Pēc tuo laika puorguoja dīnys treis, muote styprinīka otkon runoj uz dālu: "Nē, jis nau styprinīks, a lobuok tu paklaus mani. Tu ved čyguonu uz kalna un abadivēji tī svilpuosit. Kas nu jyusu stypruok svilpuos, tys byus styprinīks."

Kod muote itūs vuordus runuoja, čyguons vysu dzierdēja. Jis tyuleņ pajēmja ciervi un nūnesja uz tū kolnu. Tī jis ciervi nūglobuoja, a pats dreiži atguoja uz sātu. Uz reita styprinīks pasaucja čyguonu uz kolnu. Nūguoja jī abadivēji uz tuo kolna, Styprinīks runoj : "Kas nu myusu stypruok swilpuos, tys ir styprinīks."

"Labi," pasacēja čyguons.

Pyrmis aizslvilpuoja styprinīks, Kai jis aizsvilpuoja, vysa zeme aiztreisēja, un čyguons tik varēja nustuovēt uz kuoju. "Labi," pascēja čyguons, "tagan es svilpeišu, a tu lobuok

acis aizsīn! Juo es svilpeišu, tev var acis izkrist."

Styprinīks dūmuoja, ka čyguons runoj rykteigi. Jis aizsēja acis ar skustu, a čyguons kai pajēmja ciervi un suoka likt styprinīkam pa golvu, styprinīks suoka praseit čyguonu, ka jau gona. Čyguons ciervi otkon nūglobuoja, atraisēja styprinīkam acis un jī abadivēji nūguoja uz sātu. Tī labi pajēdja un čyguons nūguoja staiguot pa pasauļi, skaiteidams sevi par lelu styprinīku .

P i e z ī m e Tādu pašu pasaku uzrakstījusi V. Zacharska m P. Reča Silajāņu pag. P. Š.