4. A. 1450. S k o l o t. E d. M e l n b ā r d i s, V i r b o s.

Reiz Dievs un Velns satikušies birzē. Velns vaicājis: ko tad šis te darot? "Jā, ko tad daru! Griežu kārtis gribu šūpoties."

Velns piedāvājies palīdzēt. Labi. Dievs to arī pieņem, un abi sāk zāģēt labi lielu koku. Dievs, kā liels gudrinieks, nesacījis Velnam, ka koks drīz gāzīsies, lai iet nost. Velns zāģējis, ka sviedri plūst. Te uzreiz - Dievs atiet nost, bet Velns, nekā ļauna nedomādams, paliek. Tiklīdz Dievs aizgājis, koks gāzies un Velnam virsū.

Velns palicis apakš koka, nevarējis piecelties un kliedzis, lai glābj. Bet Dievs bijis prom. Ar mokām Velns vēlāk tomēr izlīdis no koka apakšas, gribējis Dievam atspītēt un gājis to meklēt. Dievs pa to laiku bijis jau kokā uzkāpis un kad Velns pagājis gaŗām, saucis tam pakaļ: "Velns man muguru pārlauza, glābiet!"

Velns skatījies atpakaļ, bet nekā nav redzējis. No tās reizes Velns vairs negājis birzē bērzus zāģēt. Ja kādreiz arī saticis Dievu, un tas aicinājis nākt atkal palīgā, tad Velns nav nemaz ar viņu runājis.