2. A. 1052. 1072. 1071. E r n s t s K ļ a v i ņ š, G u l b e n ē. LP, VI, 389, 11.

Vienam tēvam bijis viens dēls. Un tēvs aizsūtījis dēlu mežā rīkšu griezt. Rīkstīšu piegriezis, gribējis patlaban mājā iet, bet vairs nezinājis no meža iziet, bijis apmaldījies. Maldījies, maldījies - pēdīgi, kad saule bijusi norietējusi, uzgājis vienu druvu un turpat apgulies. Labi. Bet rītā viens cēlis dēlu augšā, lai nākot spēkoties! Tas cēlējs bijis velns. Neko darīt - dēlam bijis jāiet.

Bet par laimi tur druvā dēls ieraudzīja pusē iecirstu priedi lielu, resnu priedi. Tūliņ teicis uz velnu: "Iesim tad arī pie šīs priedes spēkus parādīt: es cirtīšu viņā pusē, tu šinī pusē un kuŗš ātrāki līdz serdei būs ierobijis, tas stiprāks." Labi, velns tūliņ sniedzies pēc sava cirvja; bet kamēr šis sniedzies vien, dēls pieskrējis pie priedes, vienreiz iecirtis un iesaucies: "Man jau gatavs!"

Velns paskatījies: jā, ir gan.

Nu nabadziņš ātri ātri pasteidzis arī savu pusi un tad, līdz ko priede nogāzusies, lielījies: "Lai nu ar ciršanu, kā ar ciršanu; bet vai tu, puika, arī spēsi priedei vienu galu panest tāpat kā es ?"

"Vai es spēšu? Kas tas par teicamo? Man drīzāki par tevi ir bažas: diezin, vai tu ir tievo galu panestu, ja būtu jānes? Bet tad - ja tu nu nes - ievēro vienu lietu: tev jāiet papriekšu un atpakaļ skatīties nav brīv! Citādi es sviedīšu rezgalu dusmās zemē un kas tur tad izjūk, par to varēsi viens pats sūkāties."

Labi, velns itin mierā ar tādu norunu: tūliņ paņēmis priedi tievgalā un vilcis atspēries. Bet zari, zemē otrādi ķerdamies, izaruši visu druvu. Dēls turpretim nenesis rezgalu nemaz, vēl uzsēdies virsū un svilpojis pasmiedamies. Velns vilcis, vilcis mugura jau kūpējusi - te iesaucies: viņš nespējot vairs, vajagot atpūsties !

Dēls nolēcis no rezgala, zobodams velnu : "Tā es jau domāju, ka tu man līdz necietīsi! Ne tievgalu nejaudi, kur nu vēl rezgalu kā man!"

Velns neatteicis nekā; tikai to vien iesaucies: "Lai nu ar nešanu, kā ar nešanu - iesim labāk skrieties!"

Dēls smējies : "Un tad tu domā mani noskriet? Ej, vientiesi, ej! Tu jau ne manu jaunāko brāli nenoskrietu, kur nu vēl mani?"

"Tavu jaunāko brāli? Kur tad ir tavs jaunākais brālis? Un kas viņam vārdā?"

Dēls bij pamanījis upes malā zaķi, kas patlaban kodījis tur kārklus, un rādījis velnam: "Skaties, skaties, kur ir mans jaunākais brālis. Tur viņš upes malā rīkstītes griež; tādēļ viņu arī saukā par Kārklu Jēci."

Velns tūliņ steidzies uz upes malu un iztraucējis zaķi. Zaķis satrūcies sācis skriet, ko tikai māk, pa laukiem, pļavām un mežiem. Velns nekā panākt; gan kliedzis: "Kārklu Jēci, Kārklu Jēci - blakus, blakus!" bet zaķis vēl trakāk. Pēdīgi velns elzdams atnācis pliks atpakaļ, jo skriedams bija saplēsis gar kokiem, ceriem visas drēbes, un teicis tā: "Lai nu ar skriešanu, kā ar skriešanu - iesim labāk lauzties!"

"Un tad tu domā mani pārspēt? Ej, vientiesi, ej! Tu jau ne manu vecāko brāli nenosviestu, kur nu vēl mani?"

"Tavu vecāko brāli? Kur tad ir tavs vecākais brālis? Un kas viņam vārdā?"

Dēls bija pamanījis jūŗas malā lāci, kas patlaban zirgu ēda, un rādījis velnam : "Skaties, skaties, tas ir mans vecākais brālis, kas tur jūŗas malā pusdienu ēd; viņu sauc par Imaku."

"Tā, tā, tad tas ir tavs vecākais brālis Imaks: bet kā lai es viņu uzvedinu lauzties?"

"Itin viegli: liec viņam dūri vienreiz zem deguna - tūliņ būs sācējs, par to galvoju."

Labi, velns aizgājis uz jūŗas malu, licis lācim dūri zem deguna - lācis sācis velnu plēst nežēlīgi pavisam. Gan šis kliedzis: "Imak, Imak, plecos, plecos!" bet Imaks nemaz neklausījies - saplēsis velnu itin tā pa godam.

Nu aizvilcies pusdzīvs pie dēla atpakaļ un teicis: "Lai laušanos, kā ar laušanos ; bet tev jāiet uz elli naudai pakaļ. Noiedams saki: tēvam vajaga to naudu; bet nesaki tikai, ka esmu salauzts.

Dēls domājis: "Ja tu jau pats sakies, ka esi salauzts, tad spēka tev tiešām vairs nav."

Un tūliņ saņēmis salauzto velnu, iegrūdis jūŗā un noslīcinājis. Tad aizgājis uz elli, paņēmis vezumu naudas, aizjūdzis divi zirgus priekšā, pārbraucis mājā un dzīvo ir šodien, ja nav miris.