4. A. 1052. 1115. 1130.  S k o l n i e c e no A. J a n o v s k a, O z o l n i e k u p a g. K. C o r b i k a k r.

Viens izdienējis zaldāts iet uz mājām. Nonāk vienā muižā, un iet prasīt muižkungam darbu.

"Man muižā darba nav," saka muižkungs. "Bet ej uz to mežu, tur tu atradīsi vienu pili un tur dabūsi darbu."

"Labi. Zaldāts iet, iet, beigās uziet vienu pili - ies tur iekšā pretī nāk viens liels vīrs un prasa, ko meklējot.

"Meklēju darbu," atbild zaldāts.

"Labi. Darbu dabūsi. Ja visu spēsi padarīt, ko tev likšu, dabūsi maisu naudas."

Otrā dienā sāks zaldāts dienēt.

"Mežmalā ir jērs, atnes to šurpu!" vīrs, kas bijis pats velns, saka zaldātam.

Zaldāts iet uz norādīto vietu un ierauga tur lauvu. Nu viņš redz, ka ir dimbā. Ko nu darīt? Zaldāts nostājāsi un skatās apkārt. Pienāk velns. "Vaidzi, kāpēc nenes jēru mājā? Ko vēl te stāvi un brīnies?"

"Are, lielskungs, kas tā no viena būs? Skatos, vai negadīsies vēl kāds."

Velns paliek dusmīgs, paķeŗ lauvu padusē un pārstiepj mājā. Otrā rītā velns saka zaldātam: "Aizej mežmalā un palasi žagarus."

Zaldāts aiziet mēžmalā un ierauga tur lielu izgāztu koku. Kā ta nu vīrs to pārnesīs? Nostājas un skatās apkārt. Velns nevar zaldātu sagaidīt, ies raudzīt, kur šis palicis. Pienāk klāt, redz : zaldāts kūpina zaķīti un vēro apkārtni.

"Ko tu te brīnies? Kāpēc nenes žagarus? Man jāvāra putra."

"Are, skatos, vai nav vēl kāds. Ko no šī vien izvārīs?" atbild zaldāts.

"Nu, nepurpini tik daudz! Ņem pie tievā gala un nesīsim "

mājā.

"Ko nu pie tievā gala? Ņemšu labāk resno galu. Ņemiet jūs, lielskungs, tievo galu!"

Labi. Velns stiepj aiz tievā gala, bet zaldāts uzsēžas uz resnā gala un svilpodams brauc mājā. Mājā velns pagalam nopūlējies, sviedrus vien slauka. Bet zaldāts nokāpj no resnā gala nost, pieiet pie velna un saka: "Vai, lielskungs, kā jūs nopūlējušies! Raug', es nemaz neesmu nokusis, pie resnā gala nesot."

Vells tik bola acis - skaties tik, kas šis par stiprinieku! Vakarā abi paēd putru un nu liksies gulēt. Velns parāda zaldātam tumšu kambari - tur lai guļot. Zaldāts paskatās: katrā kaktā miroņi. Istabas vidū stāv veca lāva, uz kuras tam jāguļ, un apakš lāvas cirvis. Zaldāts paņem vienu mironi, uzliek uz lāvas, bet pats notupjas kaktā.

Ap pusnakti nāk velns, izņem no lāvas apakšas cirvi, sagriež un cērt mironim. Pēc tam noliek cirvi vietā un iet gulēt.

No rīta zaldāts noliek mironi vecā vietā un iet laukā. Izgājis laukā, tas žāvājas un kasa pakausi. Velns acis bolīdams, prasa: "Vai tu nekā šonakt nemanīji?"

"Ne, lielskungs, tikai to, ka likās, itkā blusa pārreiz pierē iekostu."

Velns sabīstas un saka: "Tu esi savu laiku nodienējis, tagad vari iet uz māju."

"Jā, bet kā tad būs ar loni? Jums jādod visa gada alga," tiepjas vēl zaldāts.

"Labi, labi. Dabūsi visu," saka velns, piebeŗ maisu ar zelta naudu un dod to zaldātam.

"Ne, ne, lielskungs, tā mēs nelīkām. Jums tas maišelis jāpārnes arī mājā," saka zaldāts. Velnam netīk ar stiprinieku ielaisties. Tas ņem maisu uz pleciem un nesīs mājā. Bet lai būtu drošāki, tas pavēl zaldātam iet pa priekšu. Velns nu nes maisu stenēdams, bet zaldāts lēkā kā šņorītē siets, uz priekšu un atpakaļ, skaņi smiedamies. Lieta tā, ka velns nokusis stipri dvašo; un kā nu šis velk dvašu uz iekšu, tā zaldāts tiek pavilkts asi atpakaļ, bet kā velns izpūš dvašu, tā zaldāts palec asi uz priekšu. Velns par zaldāta jautrību nevar nobrīnīties vien. Tas vaicā: "Kāpēc tu tā lustējies."

"Are, kā man nelustēties?" atbild lēkādams zaldāts: "Nu būs sievai un bērniem visu mūžu maize."

Beidzot nonāk abi zaldāta mājā. Velns nosviež maisu un mūk atpakaļ, bet zaldāts dzīvo bagāts un laimīgs.