5. A. 1052. 1060. 1062. 1084. 1063. 1153. "D u n d u r u p ē c n ā k a m i", 1876. g., 48, 11.

Vienis puisis piegājis pie velna uz trim gadiem amatā. Nolīguši, ka velnam vis tas pats jāmāca, ko viņš prot. Velns sūtījis puisi uz mežu un devis ar savus kalpus līdz, lai koku ar visām saknēm izcērt un mājā pārnes. Kad koku bijuši izcirtuši, teicis puisis uz velna kalpiem: "Ņemiet jūs to tievgali, es nesīšu viens pats to resngali, bet atpakaļ neskataities, jo kas skatīsies, tam galvu ar cirvi nocirtīšu."

Puisis uzsēdies uz resngali un licies, lai šie citi viņu uz māju aizvelk. Mājā nonākuši, stāstījuši tie citi, ka vēl nevienu dienu tā nav viņi nostrādājušies, kā šodien. Puisis izsmējis un uzzobojis šos ar šiem vārdiem: "Man vienam pašam bija resngalis jānes, jūs nesāt visi kopā to tievgali un tad sūdzaties vēl, ka gŗūti bijis."

Velns, to dzirdēdams, gribējis ar šo izprovēt, vai tiešām šis tik stiprs. Velns ņēmis akmeni un saspiedis ar rokām gluži smalku. Puisis pagobies un teicis: "Tas jau vēl nekas nav, bet kad es spiedīšu, tad vajaga tūliņ zupai laukā nākt un akmens būs tik mīksts, ka ēst varēs."

Puisis paņēmis rāceni un saspiedis, par ko velns ļoti brīnojies. Pēc tam velns uzaicinājis, kurš gan varēšot augstāku sviest; paņēmis akmeni un uzsviedis gaisā, kas tik par stundu zemē nonācis. Puisis paņēmis putnu un to sviedis; putns aizskrējis projām. Velns trīs dienas izgaidījies, kad kritīšot zemē, bet nesagaidījis. Gājuši tad kliegties. Velns tā kliedzis, ka kokiem lapas birušas. Puisis apņēmies tā kliegt, ka velnam acis izbiršot no pieres, un uzaicinājis, lai drošības dēļ acis cieti sasienot. Velns ar' sasējis. Puisis nu paņēmis Velna āmuru un zvēlis velnam reiz par galvu. Velns tikko varējis izsaukt: "Nekliedz vairs, man acis izkritīs."

Kad velns acis vaļā attaisījis, grasījies puisis Velnam āmuru gaisā sviest un izsaucis: "Debess Pēter, atveŗ nu lodziņu!" Bet velns nav laidis un teicis: "Nesvied, tas mana tēva tēva āmurs."

Līdz nu velns bija redzējis, ka puisis tik gudrs, dzinis viņš šo projām. Puisis promiedams izlūdzies vēl vienu pūru naudas, ko arī velns devis; bet ar to nolīgumu, ka viņam tā nauda jāatdod, kad kokiem lapas birīšot. Rudens atnācis un velns ar bijis klāt pēc savas naudas. Puisis ievedis velnu mežā un rādījis viņam priedes un egles un teicis, kad tām lapas nobirīšot, tad ar' viņš šim naudu atdošot.

P i e z ī m e. Ļoti līdzīgu pasaku vēl uzrakstījis skolnieks Jēkabs Kļava Nīcā, K. Lielozola kr. P. Š.