2. A. 1060. K r e i c b e r ģ i s, D z i r c i e m ā, LP, Vl, 388, 10.

Cūkgans dīķmalā gana cūkas. No dīķa izlien Spalvainbiksis velns, uzsaukdams: "Kā tu, nejēga, uzdrošinies akmeņus mest ūdenī? Patlaban iesviedi ar kantaiņo akmeni manai gaspažai pa pieri. Tu diedelnieks! Es tevi saspiedīšu miltos, kā šo akmeni!"

To sacīdams, Spalvalnbiksis paķeŗ brangi lielu akmeni un saspiež smalkās druskās. Bet cūkgans arī nebija zemē metams, tas izrauj no kabatas ceptu rāceni, kas no pusdienas atlicies, un saspiež tik spītīgi, ka zupa vien iztecēja. Spalvainbiksis skatās, skatās, - vai akls! - Bet cūkgans tagad no vienas tiesas saka tā: "Un ja tu, Spalvainbiksi, tūliņ šo purvu neatstāsi, tad tevi sadrupināšu kā tagadiņ šo nieku sadrupināju!"

Velns palika itin rāms un neteica vairs nekā.

P i e z ī m e. Varbūt, ka še vēl var pieminēt kādu Mistŗa Vidzemē uzrakstītu variantu (LP., Vl, 405, 18. piez.), kur milzis pārplēš lielu akmeni, bet velns nevar. Šis īsais variants ir tomēr stipri sabojāts. P. Š.