3. A. 1060. 1049. 1052. I r l a v ā, A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 438, 40.

Viens puisis nogāja pie modernieka pienu pirkt. Modernieks vaicāja, vai trauks esot? "Nē!" Te esot nēzdogs, lai pildot to ar pienu. Ielēja nēzdogā. Projām iedams, puisis iebāza nēzdogu ar pienu azotē. Nu gāja un satika velnu. Velns līga puisi par kalpu, solīja gada lonei sieku naudas. Bet nu velns prasīja, lai puisis viņam savu spēku rādītu, un veda pie liela akmiņa, lai izspiežot no akmiņa zupu. Puisis sagrāba akmini, spieda pie krūtim un tūlīt piens iztecēja uz akmiņa. Nu velns redzēja, ka puisis dikti stiprs -- dusmās arī ņēma akmini un ietrieca pa trīs pēdi zemē, bet zupa netecēja. Nu pārgāja abi mājā un velns lika puisim malku vest. Bet puisis nevedis - vijis virvi. Velns vaicājis, kur to likšot. - Apmetīšot mežam un uz reizi pārvilkšot mājā. Velns sabijies, ka nenoposta visu mežu, kur tad pēcāk malku ņemt; tādēļ ņēmis lielu egli un teicis puisim, lai ņem tievo galu. Labi, Velns paņēmis resno galu uz pleciem, puisis tievā galā iesēdies zaros: lai tikai nu stiepj. Mājā velns slaucījis slapju pieri un vaicājis puisim: vai šim nemaz karsti nepalicis?

"Nē!" atteicis, "man drīzāk bija par aukstu, ne par karstu."