4. A. 1060. 1050. 1052. 1048. J. H e n n i ņ š, S a s m a k ā.

Reiz viens puika ganīja cūkas smilšu kalnos. Šis svilpoja un trakoja un te uzreiz dzirdēja kāda vīra balsi, kas šim uzkliedza: "Zēn, kā tu man miera nedodi!"

Tad zēns, roku kabatā iegrūdis, izvilka vienu ceptu rāceni, baidīdams vīru kā ar akmeni. Vīrs, kas bija pats velns, sagrāba vienu akmeni un &127;saspieda to, ka dūmi vien nokūpēja. Bet puika saspieda rāceni, ka sula vien nopilēja. Tad velns sacīja uz puiku: "Nieks, ko tu še, tāds stiprs puika, cūkas gani? Nāc man līdz!"

Puika prasīja velnam: "Vai tu kāds meisters esi?" Velns atbildēja: "Esmu meisters, skrodelis."

Puika teica: "Amatu es jau gribu mācīties."

Tā atbildējis, puika gāja velnam līdz. Pa ceļu ejot, velnam iegribējās ēst un viņš teica puikam: "Noej uz muižas lauku un atnes vienu vērsi, es uztaisīšu, kur varēsim to izvārīt."

Puika, zināms nevarēja vērsi panest, bet gudrs būdams, paņēma divus vēršus pie astes un sēja tos kopā. Velns nevarēja puiku sagaidīt, aizskrēja tam pakaļ un prasīja: "Ko tu še tik ilgi vari darīt?"

"Ko tad ar vienu vērsi var iesākt? Es gribu diviem astes sasiet, kā mums vairāk tiek un še ilgāki varam mājot."

Velns paņēma nu vērsi plecos, un gudrais puika ieķērās astē un tika līdz aiznests. Tad velns teica puikam: "Izrauj vienu priedi un sakur uguni."

Puika atbildēja: "Es kāpšu galā un priedi sakustināšu, tad tu vieglāki izrausi."

Puika uzkāpa priedes galā, sakustināja galotni, bet velns izrāva priedi un lēni nolaida to pie zemes. Velns sacīja puikam: "Jem tu tievgali un es jemšu resngali."

Puika paklausīja, nosēdās uz tievgala, bet velns sajēma resngali un aizvilka priedi ar visu puiku.

Vērsi izcepis, velns aicināja puiku, lai arī nāk ēst, bet puika aizbildinājās, ka galva sāpot, un velns viens pats apēda visu vērsi. Pusdienu paēdis, velns prasa: "Vai zini, kas jādara?"

Puika teic: "Kas tad?"

Velns saka: "Mums spēki jāizmēģina, jāiet svilpoties,"

Puika sacīja : "Tas var iet."

Velns saka: "Tev papriekšu jāsvilpo!"

Bet puika saka: "Tev papriekšu jāsvilpo!"

Velns teica: "Man ir lielāks svilpis. Kad es svilpošu, tad visiem kokiem birs zemē lapas un tu kritīs gar zemi."

Puika atbild: "Tas vēl nav nekas, bet kad es svilpošu, tad visiem kokiem zari lūzīs un tev izsprāgs abas acis."

Tad svilpoja velns, kā patiešām lapas bira zemē. Velns gribēja arī puikas svilpi dzirdēt. Puika saka velnam : "Aizsien acis ar lakatu, lai acis neizsprāgst!"

Puika nu aizsēja velnam acis, pajēma lielu koku rokā un sita velnam par acim, kamēr tas sāka bļaut un lūgties, lai nesvilpjot vairs, ka acis ārā sprāgstot.

Puika sāka baiļoties, ka velns to pēdīgi nenogalina, prasījās velnam uz māju, ka gribot radus apmeklēt. Velns sacīja: "Es piestellēšu zirgus ar ratiem un pavadīšu."

Tad sēdās abi ratos un brauca pie vienām sudmalām. Tur viņi piestāja, izkāpa no ratiem ārā un zirgi tūliņ nozuda no acim. Tad velnam uznāca miegs, un tas apgulās pie viena dzirnu akmeņa. Tad puika paņēme virvi, apsēja vienu galu velnam ap

kaklu, otru galu piesēja pie dzirnu akmeņa un tad iegrūda akmeni ar visu velnu ezerā.

Tad puika griezās atpakaļ un nonāca atkal tēva mājā, kur atrada vēl savas cūkas smilšu kalnā rokam. Cūkas mājās pārdzinis, viņš stāstīja vecākiem, ka esot par skrodeli izmācījies. Tie gribēja viņa amatu redzēt un cēla drēbes baķi priekšā, lai šuj. Viņš nogāja uz upi, noķēra tur vēzi un uzlika to uz audekli. Kur tas vēzis vilkās, tur viņš tūliņ grieza ar šķērēm.