7. A. 1060. 1099. 1052. 1115. 1116. V. V i d n e r s, S k r u n d ā, LP, VI, 401, 17.

Vecos laikos viens zēns ganījis govis un drupinājis piena picku. Pienācis velns: ko viņš darot?

"Ko es daru? Akmeni drupinu."

Velns tūdaļ paķēris akmeni un mēģinājis arī sadrupināt, bet nespējis. Nu manījis, ka zēns dikti stiprs un līcis viņu par kalpu. Labi.

Mājā velns jaunajam kalpam teicis: "Mums jāiet pēc ūdens. "Jā, jā, kad vajadzīgs, tad iesim!"

Aizgājuši pie dīķa, kalps ierunājis : "Ko, blēņas, mēs kavēsimies ar traukiem nesādami? Stiepsim visu dīķi mājā: ņem tu to tievgalu - dambi, es ņemšu plato galu!"

Labi, velns paņēmis dambi; bet vējš dzinis ūdeni no kalpa gala velnam virsū, tā ka jau ūdens šim mutē gājis;. Velns bļāvis: "Neceļ savu galu tik augsti, man sūcas ūdens mutē!" Bet kalps atbļāvis: "Cel augstāk savu galu, kas tev par nelaimi, ka nevari pacelt."

Velns cēlis, cik jaudājis un pacēlis dīķi tik augstu, ka varējuši nest un arī pārnesuši.

Otrā dienā velns sacījis: "Iesim malkā!"

"Iesim, iesim! bet ko, blēņas, cirvjus līdzi nesāsim? Pārstiepsim labāk kādu gabalu meža uz reizi, lai nav arvienu jānostaigājas."

Labi, sakŗāvuši lielu - kopu koku ar visām saknēm un nu nesīs mājā. Bet kalps sacījis: "Ņem tu tievgaļus, es ņemšu rezgaļus - esmu stiprāks, bet neskaties tikai atpakaļ!"

Velns paņēmis kokiem tievgalus, licis uz kamiesi un rāvis ačgārniski mājā; bet kalps nosēdies uz rezgaļiem, svilpojis vien. Pie mājām kalps iesaucies: "Svied zemē, diezgan tālu!" Velns nosviedis un pukojies, ka gŗūti bijis nest; bet kalps atteicis: "vajadzēja vairāk uzkŗaut!"

Nu velns sabijies par tādu stiprinieku un izsūdzējis savai mātei, kādos nagos nu esot, tādu līgdams. Māte mierinājusi: "Nākamu nakti es viņu ar cirvi sakapāšu."

Bet kalps, to nodzirdēdams, salasījis akmeņus, sakŗāvis savā gultā un pats apgulies pagultā. Naktī vecā cirtusi ar cirvi pa gultu, ka uguns šķīdusi un izmētājusi akmeņus uz visām pusēm ; bet kalpam nekas nekaitējis.

Rītā velns brīnējies vēl vairāk, vaicādams: "Vai varēji izgājušo nakti gulēt?"

"Jā, itin labi; tikai vienu laiciņu mani blusas brīdēja, tas viss." Nu velns ar māti sarunājuši likt kalpam dzelzs pirti sarkanu nokurināt un tad to sadedzināt.

Kalps kurinājis gan pirti, bet izracis apakš grīdas dziļu alu, kur paslēpties no karstuma.

Otrā trešā dienā velns iegrūdis kalpu karstajā pirtī un aizsprostojis durvis, lai netiek ārā. Bet kalps ierāpies alā un mierīgi nogaidījis pirti atdziestam. Tad izrāpies no alas, atbēris izrakumu atpakaļ un klaudzinājies, lai jel laižot ārā - viņš te varot nosalt.

Nu velns vēl vairāk pārbijies par tādu. Sācis lūgties : "Še tev divi pūri zelta un ej projām!" Bet kalps atteicis: "Es labāk gribu par vienu pūru visu gadu kalpot, nekā pusgadā aiziet; bet ja solies ar visu naudu mani pie tēva pārnest, tad - manis dēļ - eimu arī."

Tūliņ velns paņēmis kalpu un nesis pa gaisu ar visu naudu projām. Bet ceļā kalps iedomājies: "Ja viņš mani no šī augstuma sviedīs pie tēva zemē, tad pagalam būšu - tas neiet. Bet, pag!" kalps iesaucies, "vai tu zini arī, cik mans tēvs stiprs?"

"Nē!" velns atteicis. "

"Viņš ir apmēram trīs reizes stiprāks par mani."

Līdz to izteicis, iedziedājies gailis. Velns vaicājis: "Kas tas bija?"

"Tas bija mana tēva svilpiens: ja viņam manis ievajagās, tad tas svelp, lai es dzirdu."

Velns pārdomājis : "Ja viņa tēvs trīs reiz vēl stiprāks par šo stiprinieku un svelp lai, tad jau labāk nemaz tur nerādos, tas tas gudrākais."

Un nu velns nolaidies zemē un ne par ko vairs nenesis kalpu tāļāk; bet kalps neatlaidies, lai nesot pie tēva! Sācis velns dikti lūgties - viņš viņu pacelšot par ķēniņu, bet lai atlaižot viņu. "Labi!" kalps sacījis, "ja es kļūšu par ķēniņu, tad tevi labprāt atlaidīšu."

Neko darīt - velns aiznesis kalpu pie vienas nogrimušas pils un teicis : "Še tev šis lielais āmars un sadauzi šo akmiņa stabu, tad pils pacelsies."

Kalps sadauzījis stabu, pils pacēlusies. Bet pilī bijis vecs vecs ķēniņš ar savu meitu. Ķēniņš par to, ka pili pacēlis, atdevis kalpam savu meitu par sievu un tā kalps kļuvis pēc sievas tēva nāves par ķēniņu.