8. A. 1060. 1049. 1063. 1052. 1006. 1116. 325. J ē k a b s G a u m ī g s, V a l k ā, A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 430, 35.

Vienreiz viens gana puika esot ganīš lopus mežā; tur vellam esot bīš gabals rudzu sēts; un tie lopi esot gāši uz tiem vella rudziem. Vellc vienādi esot dzinis nost un vienreiz esot ņēmis akminu no zemes, pārspiedis un lielījies; ja šis vēl būšot laist, tad šo būšot saberzt kā to akminu. Bet ganu puika esot ņēmis izceptu rāceni no savas kulītes, saspiedis tā, ka sula nākusi ārā un lielījies: viņš šo būšot tāpat saspiest; ka šim sula vien būšot nākt ārā. Vellc esot nobijies un domājis pats pie sevis: "Es esmu gan stiprs, bet neesmu tik stiprs, ka varu akmiņiem sulu izspiest."

Un nu vellc esot gāš mājā un stāstīš savai sievai, ka viņš neesot tik stiprs, ka varot no akmiņa sulu izspiest; bet tur esot viens ganu puika, tas varot no akmiņa sulu izspiest. Vai to nevarot par puisi derēt? Sieva esot sacīsi: to varot gan derēt.

Vellc esot gāš pie ganu puikas un prasīš, vai šis negribot pie viņa par puisi nākt? Puika esot atbildēš: "Kāpēc tad ne?"

Nu, cik šis tad lones gribot?

Puika esot prasīš vienu sieku naudas. Vellc ar to esot mierā bīš un tā nu viņi esot noderēši. Bet lai tūlīt ejot prom tur dzīvotu. Ganu puika ar' esot tūliņ aizgāš.

Nu vellc esot licis ūdeni nest; bet puika neesot varēš vella tukšus spaņģus pacelt. Viņš esot sacīš, kāpēc tad ar spaņģiem lai nesot? viņš būšot iet un nest visu aku. Vellc esot lūdzis, lai nenesot visu aku! Kas būšot citām reizēm būt? Un lai neejot vis, viņš pats būšot iet ar spaņģiem.

Nu vellc esot sacīš, būšot iet spēlētos ar ozola bluķiem. Puika atkal neesot varēš pacelt, bet lūkojies uz debesim un saucis: "Pēteri, taisi debess vārtus vaļā!" un tad sacīš uz vellu, kad viņš būšot sviest, tad būšot uz debesim uzsviest. Vellc esot lūdzis, lai nesviežot vis, tās esot viņa tēva tēva bumbas, ar ko goda laikos spēlējot.

Un nu viņi abi divi esot gāši mežā pēc malkas. Vellc esot ņēmis kokam pie galotnes un izrāvis ar visu sakni un tad sacīš uz puiku, lai šis ņemot pie galotnes, būšot nest mājā. Bet puika esot sacīš : viņš būšot ņemt pie rezgala, tas esot smagāks ; lai šis pats ņemot pie galotnes, bet lai atpakaļ nelūkājoties!

Tā nu vellc esot ņēmis pie galotnes un gāš pa priekšu. Puika esot sēdies uz saknes un braucis uz māju.

Ta(d) vellam vienreiz esot bīš kāzās jāiet un viņš esot aizgāš un sacīš uz puiku, lai šis ar' par kādu laiciņu nākot uz kāzām un lai tad ar acim vien metot, gan tad viņu būšot redzēt. Ta(d) puika esot izrāvis vella bērniem acis un gāš tanīs kāzās un ar tām acim metis. Vellc esot lūkājies un sacīš uz savu sievu:

"Tās ir tādas kā mūsu bērnu acis!"

Tur gan neesot nekā sacīš uz puiku, bet kad no kāzām uz māju aizgāš, tad esat prasīš, kāpēc šis viņa bērniem acis esot izrāvis? Puika esot atbildēš, ka šis jau pats esot sacīš, lai ar acim metot. Kur tad viņam citur bija acis ņemt?

Tad nu vellc esot apskaities, devis puikam ēst un gribēš to galot. Tur esot bīš viena veca pirts, tur viņš puiku esot dzinis gulētu.

Kad esot zināš, ka puika jau guļot, tad esot gāš ar vienu otru vellu uz to pirti un gribēš pie tās pirts uguni laist, bet uguns neesot bīš. Tad viens otram esot prasīš: "Vai tev ir uguns?" Tas esot sacīš: "Man nav!" Ta(d) nu abi divi esot gāši uguni meklēt. Bet ganu puika to esot dzirdēš un izgāš no pirts ceros un apgulies. Nu velli esot nākuši un laiduši pie tās pirts uguni. Kad nu pirts esot sākusi degt, tad paši esot runājuši: nu viņš esot pagalam, un aizgāši.

Bet kad pirts esot nodegusi, puika esot nācis ārā no ceriem , izkārnīš tās ogles no vidus un tur apgulies.

No rīta vellc esot nācis un saucis divreiz, bet puika nenieka neesot atbildēš. Bet kad trešo reiz saucis, tad puika esot atsaucies un vellc esot prasīš : "Vai tu vēl esi dzīvs?" Puika esot atbildēš: "Jā, es esmu dzīvs!"

Tad nu vellc esot atdevis viņu tur tam vecajam vellam. Tas nu viņu esot nolicis mājā dzīvot un sacīš, lai šis nu dzīvojot, šim nekais nebūšot trūkt: kad maltītes laiks būšot, tad šim būšot ēdiens būt uz galda, lai tik(ai) dzīvojot un ēdot!

Visos kambaŗos šis varot iet, bet tanī vien lai šis neejot, kas ar auna zarnu esot aizsiets. Viņš būšot pats uz vienu mazu laiciņu laukā aiziet.

Un tad viņš aizgāš un bīš divpadsmit gadus laukā. Bet puika, par to lielu laiku dzīvodams, esot gāš ar' tanī aizliegtā kambarī. Tur esot bīš liels rijolis grāmatu pilns un arī esot bīš viena liela grāmata. Puika to esot izmācījies un tad viņš esot varēš tikt, par ko vien gribēš : vai par putnu, vai par žurku, vai par lopu, vai par zirgu un tā vēl projām.

Nu par divpadsmit gadiem vellc esot nācis mājā un to puiku esot pataisīš par zirgu: tad esot ņēmis četri birkavi dzelzs un jāš pie kalēja, tur gribēš to zirgu apkalt. Bet kad pakavi jau esot bīši gatavi, tad puika - kas nu bīš par zirgu - esot vaļā atrāvies un palicis par ērgli.

Vellc nu esot tūliņ palicis atkal par vanagu - jo par lielāku viņš vairs neesot varēš tikt - un tad viņi tik ilgi esot plēsušies, kamēr ērglis jeb puika vanagu nositis - vellc esot bijis pagalam.

Kad nu vellu esot nositis, tad ērglis atkal palicis par cilvēku un aizgāš uz vella māju. Tur viņš esot dabūš vienu stabuli; kad ar to pūtis, tad esot tūliņ sanākuši puiši un prasīši: "Ko gribat?" Un kad kas trūcis, tad visu tie esot atnesuši.

Tā tad puika esot gāš atpakaļ uz savu dzimteni un apprecē jies ar vienu muižnieka meitu, palicis par muižas kungu un dzī voš laimīgi. Bet kad kas trūcis: vai naudas, vai ar' citas mantas tad tikai pūtis vien savu stabuli un puiši viņam visu esot pienesuši, kas vien bīš vajadzīgs.