9. A. 1060. T e i c ē j s D. R a i z e K ā r s a v ā. L a t v j u k u l t. k r

Kotru vokoru valni guoja pastaiguot pa kolnim. Tai vīns nu jīm palyka par dīnu kolnā. Natuoļi beja pļovas, kur ganiņš taisīja sev bultas. Īraudzēja valns un atskrēja pasavērt. Gonam tys patyka un jis teicja: "Maņ tevis nav baist, jo es asmu stypruoks par tevi!"

Dzierdūt taidus vuordus, valns sasadusmuoja un soka: "Fui, es tak varu tevi uz reizes saplēst!"

Ganiņš atbildēja: "Es tevi varu tai samīt, ka nu tevis yudens skrīs, un izjēmis nu kārmana sīru, tai saimīdzja, ka yudens suoka leit nu sīra.

Valns dūmuoja, ka ganiņš samīdzja tai akmeņi un runuoja : "Labi, suoksim lauztīs un, jo tu byusi tik styprs, ka man vairuok nabyus spāka ar tevi spēlēt, tūreiz es tev vēl īdūšu kaut kū!"

Tūreiz ganiņš teicja: "Labi, tu maņ īdūsi zaltu, lai es varātu palikt par boguotu cylvāku, bet ja es navarēšu izturēt, tūreiz es atdūšu tev sovu dvēseli!"

Tys valnam vēj lobuok patyka un jis jau suoka taisītīs uz lauzšonu un dūmoj: "Kur, lai es sovu asti nūglobuotu?" Ganiņš ni par kū nadūmuoja, bet tyuleņ īlaidja vīnu bultu tai

šņi valna vādarā, pēc tam ūtru - golvā, trešū - kuojā. Valns nazynuodams nu suopem, kū darēt, suoka lyugt, lai ganiņš pagaida, bet gons naklausīja, koleidz izdzierda vuordus: "Tyuleņ es tev īdūšu zaltu, nūjem nu manis sovus bultus!"

Bet gons soka: "Labi, es varu nūjemt, bet dreižuok ej pēc zalta!"

Ganiņš lyka krystu sev uz golvas un sirdis un pīguoja pi valna un izjēmja bultas. Valnam, kaut kaidas dusmes beja uz gona, tūmār nikuo jam naizdarēja, jo beja jam baist, bet aizguoja uz sovu sātu un atnesja skreini zalta. Tai ganiņš palyka boguots un valnam beja vys juos baist. Valns skaitīja ju par vysstypruokū jaunekli tymūs laikūs. Bet jauneklis smējās un dzeivuoja ilgi, koleidz pītryuka zalta un jis nūmyra.