10. A. 1060. l082. 1049. 1052. J. L e o n o v i č s, A n d r u p e n e s p a g.. P. S t r o d a k r.

Aiz treideviņom zemem, kaut kur tur tuoļmā dzeivuoja kēniņš; kuŗa valstī ir sadža, kuŗai mīra nadeve valni. Bet vīnu reizi valni pat pavysam apēde tuos sadžas īdzeivuotuojus. Uz tu sadžu vairs nikas nabrauce dzeivuot, jo baidējuos valnu. Vīnā dīnā atbrauce čigons uz tū sadžu un apsametīs uz dzeivuošonu. Te kaids garam braucējs pasoka čigonam, ka lai tys lobuok dreižuok izbrauc nu šuos sadžas, cytaidi jū apēss valns.

"Nikuo," atbildēja čigons, "es jau kaut kai iztikšu ar valnu."

"Dori, kai gribi," pateice gaŗambraucējs un aizbrauce tuo ļuok. Krāslai matūtīs, atskrīn valns un klīdz uz čigonu: "Es tevi tyuleņ apēsšu."

" Pasavērsimēs, kas kū apēss," atbildēja čigons.

Valns uz reizi palyka meikstuoks, jo nūvāruoja, ka čigons juo nasabeistas.

"Jo tu tai soki, tad pamēģinuosirn cīneitīs, tod redzēsim, kas kū uzvarēs," soka valns.

"Mēginuosim!" Jī sasarunuojās: jo čigons valnu uzvarēs akmeņa mīgšonā, smoguma ceļšonā, skrīšonā, tad čigons paliks dzeivs. Pajēme kotrs pa akmiņam. Valns kai samīdze akmini, tai tys ir sabyra smiltīs.

"Nu kas tys ir? Es jau tai samīgšu, ka yudins iztecēs," lilejuos čigons.

"Nu pamēginoj!"

Čigons pajēme bīzpīna drusceiti, īlyka tū lakateņā un kai samīdze, ka yudins iztecēja.

"Nu lobi!" breinījuos valns. "Tagad pamēginuosim smogumu celt."

Natuoļ stuovēja lobs un lels čigona zyrgs. "Nu paceļ munu zyrgu!" teice čigons.

Valns pīguoja pi zyrga, paleida zam juo; stenēja, stenēja, tūmār pacēle.

"Nu, un es šū ībuožu storp kuojom, un tevi apdzeišu," lilējuos čigons. Čigons uzlēce zyrgam viersū, sadeve tam pamateigi pa suonim un aizauļuoja. Valns dzynuos, dzynuos pakaļ napanuoce čigonu. Pēc kaida laiceņa atsagrīzēs jī atpakaļ sadžā.

"Nu, tu esi iels styprinīks un lels skrējējs," teice valns.

Tai kai tu mani uzvarēji, tod mes dzeivuosim draudzeigi."

Un jī apsametēs uz dzeivuošonu tymā pat sadžā. Valns atnesa uz tū sadžu vysus sovus pīdarumus.

"Tu ej pēc yudiņa, bet es kuŗšu guni un taisēšu galu uz vuoreišonu, "pavēlēja valns čigonam.

Valna spaiņus čigons navarēja nikai pacelt, tuopēc jis pajēme vērša uodu un aizguoja uz oku.

Buož, buož jis uodu okā, nalīn nikai. Valns gaidēja, gaidēja - nav čigona ar yudini. Sadusmuojuos valns un aizskrēja kai zibiņs uz oku.

"Kū tu te dori?" jautuoja valns.

"A vot grybu izsmelt vysu oku uz reizi un aiznest uz vītu, tad jau navajadzātu pēc yudiņa staiguot," pruotuoja čigons. Nessim dreižuok yudini, man ēst gribās," skubinuoja valns. "

"Nes, ka tev grybās," sacēja lepni čigons.

Valns kai smēle, tai uzreiz pusokas uorā. Aiznese uz vītas yudiņi, izvuorēja vakariņas, paēde un aizguoja gulēt. Nu reita pasacēlēs, valns pasyutēja čigonu uz mežu pēc molkas, bet pats guoja pēc yudiņa. Valns atnese yudiņi nūkārtuoja vysu, kai vajaga, un gaida čigonu.

Atskrēja otkon uz mežu pēc čigona. Čigons, atradis treis ūzulus kūpā un it kai jau taisuos nest.

"Dreižuok, tu!" klīdza valns.

"Pagaid vēl, draudziņ, ka jau nest, to nest," pruotuoja čigons.

"Nu ej nu pakaļes, pastum, es jau vilkšu," apjēmēs valns. Valns kai sakēra vysus treis ūzulus un suoka stīpt, bet čigons uzruopēs uz vīna ūzula un sēd sev mīreigi. Kod beja tikuši golā, tod čigons, nūkuopis nu ūzulim, breinuojuos: "Stīpējs to tu naesi lels, es styumu, styumu un pavysam pīkusu."

"Nu nikas, atsapyusīs," aizbildynuojuos valns.

Un tai čigons muonēja valnu kotru dīnu. Kod vysi tyvēji meži beja aplauceiti un sadadzynuoti, čigons pavēlēja valnam: "Tagad ej uz elni un sēd tur mīreigi, bet es īšu pasaulē."

"Na, naīšu!"atbildēja valns.

"Es tev saku, tod tev ir juoīt!" soka čigons.

Nu tuo laika valns aizguoja uz elni un sēd tur leidz pat šai dīnai, bet čigons volkuoja pa pasauli arī līdz šai boltai dīnai un muona na tykai valnus, bet arī cylvākus.