1. A. 1061. P. R e i n f e l d s K r u s t p i l ī. L a t v j u  k u l t. k r.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri. trešais muļķis. Reiz šie visi mežmalā pļauj sienu. Bet cik par dienu nopļauj, viss pa nakti pagalam. Tavus brīnumus! ies šie vaktēt to zagli. Vispirms iet vecākais gudrais dēls - nekā. Nākošo nakti iet otrs gudrais dēls - nekā. Bet trešo nakti iet muļķis vaktēt. Piebeŗ vienu kuli pupu un otru kuli akmeņu - un aiziet. Aizgājis, sakūris lielu uguni, sildās, beŗ ugunī pupas, taukšķē un ēd.

Labi. Uzreiz, skaties: nāk no meža ārā velns. Velns lielumlielais, ar lielum-lieliem ragiem. Paņem visu sienu klēpī un aiznes prom. Muļķis ēd tikai pupas. Pēc laiciņa nāk velns atpakaļ.

"Ko tu te dari?" tā tas velns. "Pupas ēdu," atsaka muļķis un ēd tāļāk.

Velnam iegribās arī pupu un šis nu prasa. Par ko tad ne, muļķis iedod arī šim, bet akmeņu kuli. Velns sabeŗ ugunī un, kad nu sarkani tiek, vadzi, grābj sauju un iemet arī mutē. Skāba seja gan uzreiz, bet velnam velna daba: vai nu muļķam rādīsi, kāda nelaime? Grauž, grauž, kamēr visi zobi ārā. Saskaities iegājis kā vējš mežā, un no šā laikā negājis ne traks vairs siena zagt. Bet tēvs muļķa dēlu uzslavējis - nu tas gudrais.

P i e z ī m e. Ļoti līdzīgu pasaku ir uzrakstījis arī skolnieks J. Jurķis Nīcā" K. Lielozola krājumā. P. Š.