2. A. 1061. V u l f s Ū z i ņ n i e k o s. LP, III, 89, 51.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Abi vecākie brāļi vienmēr nievāja un izsmēja muļķīti, bet viņš lēnā garā pacieta visu.

Reiz siena laikā tēvs ar visiem trim dēliem izgāja sienu pļaut. Sapļāva labu tiesu; bet no rīta sapļautais siens viss bija nozagts. To redzēdams, tēvs otrā naktī darīja citādi. Viņš lika vecākajam dēlam tās dienas pļāvumu sargāt. Bet vecākajam dēlam sargājot izgāja nelabi: liels vīrs - tas bijis pats velns - izsita tam labo aci, pārtrieca mājā un smiedamies aiznesa atkal visu pļāvumu.

Trešās dienas pļāvumu tēvs lika viduvējam dēlam sargāt; bet tam neizgāja labāki par vecāko brāli.

Beidzot bija jāiet muļķītim sargāt. Novakarē abi vecākie brāļi izsmēja muļķīti: "Nu ej, nu ej sienu sargāt! Ko vēl gories? Mums katram krauklis izknāba vienu aci, tevim izknābs abas."

Lai gan vecākie brāļi muļķītim nekā nebija stāstījuši par lielo vīru, tad tomēr muļķītis noprata, kas darāms, lai neizietu tāpat, kā šiem abiem. Viņš padabūja divas kulītes un iebēra vienā zirņus, otrā akmentiņus. Naktī muļķītis ēda zirņus un nelikās ne redzot, ka siena zaglis turpat čūrojās. Zaglis paņēma vienu klēpi un likās aizejam, laikam gaidīdams, lai muļķītis viņu sāktu ķīlāt. Bet kad muļķītis ne kustēt nepakustējās, tad zaglis nosvieda klēpi un uzprasīja: "Ko tu tur ēd?"

"Ko ēdu? Zirņus ēdu!"

"Dod man ar!"

"Še!" muļķītis atbildēja un pasniedza kulīti ar akmentiņiem.

Zaglis paķēra vienu sauju, otru un sāka kost, lai zils gar acim metas. Necik ilgi zaglim visi zobi bij izlūzuši. Sāpēs tas aizmeta akmentiņus ar visu kuli diezzin kur un aizlaidās lapās.

No tā laika sienam bija miers no zagļa: un muļķītim miers no saviem brāļiem. Bezzobis vairs nenāca sienu zagt un bezači vairs nemēdīja muļķīti.