3. A. 1061. L a v e n o v s k u J ā n i s, V i d z e m e s S a u l ē, J k r., V, 94, 60, LP, VII, II, 25, 1. 9

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Viņiem auzas bijušas sētas pie kapiem. Bet šās auzas atradās katru nakti noēstas. Tēvs sūta vienu gudro dēlu vaktēt. Dēls aiziet, apgulstas pie kapu valles un aizmieg. No rīta atmodies, viņš redz, ka auzas noēstas; iet uz mājām un pastāsta tēvam, ka nav varējis novaktēt. Otram dēlam iet uz matu tāpat. Trešā vakarā muļķītis teic : "Tēt, šonakt es iešu vaktēt."

Tēvs atteic : "Ej, bet pielūko, ka tev tāpat neiet, kā taviem brāļiem."

Viņš iet vaktēt. Pa ceļu iedams, tas salasa akmentiņus un sabeŗ tos kulē; pie lazdas tas atkal sašķin riekstus un piebeŗ ar tiem otru kuli. Nogājis, viņš apsēžas uz kapu valles, tomēr neapgulstas, bet kož riekstus. Sietiņš rāda uz pulksten 11, te velns klāt - atbrauc ar lepniem zirgiem un lepnu karieti; mēnesnīcā tie spīd un mirdz vien. Velns, pielaidis savus zirgus pie auzām, iet pats pie zēna un uzprasa viņam: "Ko tu tur ēd?"

Šis teic: "Riekstus."

Velns prasa: "Dod man ar!"

Zēns izņem akmentiņus no kules un dod to velnam, lai kremt. Šis kož, ka ugunis vien iet pa žaunām, bet nevar pārkost. Zēns pārkož riekstu un dod velnam kodolu pasmeķēt. Velns gandrīz mēli aizrij līdz. Te piepēši gailis iedziedas, suns ierejas, kaķis ieņaudas, pulkstens 12 un velns pazūd. Zēns sēžas uz bukas un laiž mājā. Še viņš nojūdz zirgus, ielaiž stallī, karieti ievelk vāgūzī, tad iet pats rijā, kāp uz krāsns un guļ līdz gaismai. No rīta, kā uzcēlies, tēvs prasa: "Vai novaktēji?"

"Novaktēju!" zēns dūšīgi atbild, tad viņš sauc un ved tēvu rādīt, ko noķēris. Tēvs brīnas, slavē savu dēlu un atdod viņam savu māju.