4. 1061. 1052. 1088. J. K r i e v i ņ š 1880 D r a b e š u Z ī l ē s. B r ī v z. k r. LP, VI, 400, 16b.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Un tēvam mežā bijusi siena kaudze, no kuŗas katru nakti sācis siens zust.

Neko darīt - sūtījis gudros dēlus kaudzi sargāt. Bet tie, palaidņi, ēduši, dzēruši, kāmēr aizmiguši un kaudzi nenosargājuši. Trešo nakti muļķītis gājis sargāt un paņēmis līdz vienā kulē vārītas pupas, otrā sīkus akmentiņus, uzrāpies kaudzes galā un ēdis. Te piegadījies velns : ko viņš tur darot?

"Ko daru? Kaudzi sargāju un, īsu laiku kavēdams, pupas ēdu - to es daru."

Vai! Viņš esot izsalcis, lai dodot viņam arī pupas pagrauzties.

"Labi!" muļķītis nosviedis akmentiņu kuli, "še grauz tu to kuli, es grauzīšu savu, un pielūkosim, katram tā pa priekšu tukša būs."

Nu velns steigdams kodis akmentiņus - ugunis vien šķīdušas, bet muļķītis savu pupu kuli tomēr ātrāki izēdis - velnam, nabagam, palikusi mazā puse.

Bet velns tagad vedinājies muļķīti līdumu līst - katrs savu gabalu. Labi, sākuši strādāt, muļķītis ar tēva cirīti, velns ar dūri; muļķītim secies veikli, ātri, velns ēdies ar dūri kā negudrais un tomēr neticis līdz - mizas vien apdauzījis.

Pēdīgi velns vedinājies muļķīti nesties: viņš ņemšot lielo priedi tievgalā un iešot pa priekšu, muļķītim jānesot rezgalis.

"Labi!" muļķītis atteicis, "bet tad tu nezdams neskaties atpakaļ, citādi kraušu ar sērmūkšļa kūju tev pa muguru."

Velns vilcis priedi atspēries, bet muļķītis uzsēdies rezgalā un braucis svilpodams līdz, kamēr šo pagalam piekausējis. Velns, priedi no kamieša sviezdams, nospļāvies un teicis: "Iesim labāk mājā, tur mana sieva kāpostus izvārījuši; strēbsim, katrs varēs vairāk izstrēbt."

Pārgājuši - velns teicis: "Katram mums pieci kubliņi jāizēd!"

Labi, sākuši ēst: velns izēdis trīs kubliņus, divus vairs nevarējis; bet muļķītis izēdis divus un tos trīs mānīgi ielējis liekā vēdarā. - Velnam neredzot, šo lieko vēdaru kā bijis uztaisījis, kā ne - to nevar zināt. - Velns brīnījies: "Uja! ko tu vari ēst, man pietika ar trim kubliņiem, tu izēdi visus."

"Izēdu gan," muļķītis vaidējis, "bet nu arī ir par daudz; es šķelšu vēderu pušu - spiež."

"Šķel, Šķel, es arī šķelšu - man arī spiež."

Muļķītis nu pāršķēlis lieko vēderu - viņam nekas nekaitējis; bet velns pāršķēlies pats sevi un izlaidis garu. Velna sieva, redzēdama, ka vīrs pagalam, nejauki iepīkusi uz muļķīti, paķērusi cirvi un skrējusi pakaļ, bet nedabūjusi vis muļķīti rokā.

Muļķītis pārgājis mājā, priecādamies : "Nu es to siena zagli patērēju!"