5. A. 1061. 1050. 1052. l088. A. T ē r a u d s Ē r g ļ o s, A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 428, 34.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais dums. Tam pašam tēvam bija arī labi attāļu no mājas, mežā, siena kaudze. Vienreiz viņš atrada, ka no tās kaudzes siens bija zagts, un sacīja uz saviem dēliem: "Jums nu vajaga katram savu nakti vaktēt manu siena kaudzi!"

Tad gudrie sarunājās un gāja abi reizē; dumais ar(ī) gan gribēja līdz iet, bet tie tik(ai) viņu labi izsunīja un atstāja mājā. Un tad gudrie ar(ī) vis negāja bez labas pārtikas: viens aplūkoja, kur tēvam gaļa stāv, un otrs steidzās uz krogu pēc šņapsta, jo tur vajagot labas dūšas.

Pie kaudzes aizgājuši, tie uzkūra labu uguni, cepa gaļu un dzēra brandvīnu, ko nagi nesa. Bet paēduši, sadzērušies, tie aizmirsa kādēļ bija nākuši un, kas bija jādara. Abi likās gar kaudzi un sagulēja rītā līdz brokasta laikam. Uzcēlušies nu apskatījās kaudzi un redzēja, ka labi nebija vis vaktējuši. No kaudzes bija zudis vairāk par pusvezuma siena. Nu aizgāja pie tēva nokaunējušies stāstīdami, ka siena zagli nenovaktējuši. Tēvs neko, sūtīja tos atkal otru nakti. Bet otrā naktī tas pats.

Trešā naktī vajadzēja dumajam iet. Šis gan lūdzās, lai šo atlaižot, bet tur nelīdzēja nekas: kā jāiet, tā jāiet. Raudādams tas nu lūdza mātei, lai jel pupas izvārot, ko līdza ņemt. Māte labprāt - piebēra labu kuli un iedeva dumajam līdz. Bet dumais vēl ar(ī) vienu tukšu kuli lūdza. Labi, Un tā nu viņš ar abām kulēm steidzās pie kaudzes. Aizgāja tur, pielasīja kuli sīkiem akmeņiem, uzkāpa uz kaudzi un ēda pupas. Par mazu brīdi vells atnāca prasīdams: ko šis tur augšā darot? - Vells bija tas, kas pagājušās naktīs to sienu bija zadzis. - Dumais atbildēja, ka kaudzi vaktējot un tagad īsa laika dēļ pupas ēdot.

Vells, gauži izsalcis, lūdz, lai tam ar(ī) no tām dodot.

Jā, jā! Dumais tūliņ nosvieda akmeņu kuli, lai tik(ai) nu ēdot - esot abiem pillas kules. "Bet lūkosim, katram tā pa priekšu tukša būs!"

Vells domāja: "Tās pupas vien ir!" un tikai ņēma no kules ārā un koda ar saviem dzelzs zobiem, ka uguns vien šķīda. Bet vēl ceturtās daļas nebija apēdis - dumais savas pupas jau pabeidzis.

Vellu piesmiedams, dumais nu vēl prasīja, vai negribot priedēm cirsties iet.

Vells, šinī stiķī domādams vinnēt, bija ar mieru; bet nezināja vis, ka dumajam mazs cirītis līdz bija. Velns ņēmās ar dūri priedi sist; bet vēl ne mizas nebija atdauzījis, kad dumais jau bija nocirtis.

Tā nu bija vells atkal kaunā.

Bet dumais, domādams vellam lielāku kaunu padarīt, sacīja, ka nu vajagot to priedi nest; un ķēra pats pie resnā gala un vellam vajadzēja pie galotnes ņemt, nosacīdams, lai vells atpakaļ neskatoties; ja skatīšoties, tad būšot ar to sērmūkļa kūzu sist. Vells nu ņēmās priedi nest, bet dumais nenesa vis, tik(ai) sēdās uz priedes virsū un brauca svilpodams. Par mazu laiku vells jau bija apkusis un gribēja apstāties. Dumais tam uzkliedza, ka vajagot nest! Kad nu nemaz vairs nevarēja, tad velns priedi lika zemē. Dumais ātri atcēlās uz kājām un sacīja, ka tas vēl nemaz neesot piekusis un vēl tālu varot nest. Tā vells atkal bij kaunā.

Nu vells stāstīja, ka tam sieva mājā kāpostus esot vārījuši - iešot tos ēsties. Labi, katram pieci kubuliņi jāizēdot. Dumais divi kubuliņus gan izēda, bet tos trīs ielēja vienā liekā vēderā, ko, vellam neredzot, bija taisījis. Vells gan trīs kubuliņus izēda, bet to divu vairs nevarēja un atka bija paspēlējis.

Pēc tam dumais ņēma nazi, pārgrieza to lieko vēderu un izgāza tos kāpostus zemē. Vells viņam prasīja, kādēļ šis gan tā darot. Dumais atbildēja: tas esot veselīgi un no dakteŗiem pavēlēts. Vells nu arī ņēma nazi un pārgrieza savu vēderu; bet tad ar(ī) garu izlaida.

Vella sieva, to redzēdama, gribēja no dusmām plīst, paķēra cirvi un sacīja, ka būšot dumo gabalos sakapāt, tādēļ ka to esot darījis, vīru piemuļķojis. Bet dumais aizsteidzās uz māju, ko kājas nesa. Vella sieva gan dzinās pakal, bet nevarēja panākt.

Tā dumais siena zagli laimīgi bija nonāvējis un pārnāca vesels mājā un dzīvo vēl tagad, ja nav miris.