8. A. 1061. 1162. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s, D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 61, 27.

Reiz viens ceļa-vīrs nonāk pie ļoti bagāta kunga un lūdzas nakts mājas. Kungs atvēl. Mazuliet atpūties, ceļa-vīrs sāk ar muižas ļaudim tērzēt un izpļāpāties; bet visi tādi klusi un bēdīgi.

"Kas tad jums visiem tā noticis, ka nemaz nerunājat?"

"Jā, kā nebūsim bēdīgi? Mūsu ķunga meita jau vairāk nedēļu katru nakti ir nelabā apsēsta un tagad jau tuvu miršanai."

"Tas nav nekas!" ceļa-vīrs iesaucas, "ja kungs atvēl, tad meitu izdziedēšu."

Kungs, to dzirdēdams, līksms bez gala un sola ceļa-vīram lielu maksu,

"Lai nu maksa paliek, bet dabūniet, cik ātri vien varēdami, trīs cilvēka galvas no koka, un sasitiet vienu uz otru. Naktī pulksten 11. laidiet mani vienu pašu pie meitas iekšā."

Labi. Pusnaktī nāk viens un mūķē durvis. Ceļa-vīrs, pie slimnieces gultas sēdēdams, uzsauc it skarbi: "Nenāc, te durvim priekšā ir galdiņš nolikts. Vai tad citas durvis nemaz vairs nevari atrast?" Mūķētājs paklausa gan un iespraužas kaut kur istabā, ka nedabū ne redzēt. Ceļa-vīrs neliekas šo ne redzam un tik sēž pie savas slimnieces. Te uz reizi, nāk šis ka čākst vien pie slimnieces. Ceļa-vīrs tūlīt uzlēc no sēdekļa stāvus kā svece un uzsauc pilnā rīklē: "Pie slimās neej! Vai saproti?"

"Nu, ko tad?" glītais kundziņš jautā.

"Nāc cīkstoties: ja tevi uzvaru, tad galva nost; bet ja mani uzvari, tad man galva nost." Labi. Velns uzvar; bet ceļa-vīrs dod koka galvu nocirst. Nu velns grib par varu pie slimnieces tikt, bet šis nelaiž un uzvedina atkal cīkstoties. Tā viņi sacīkstas, kamēr visas trīs koka galvas pagalam. Te pagalmā gailis iedziedas. Velns, to izdzirdējis, aiziet kā viesulis projām. Ceļa-vīrs pasmejas: "To jau tik gribēju, ar cīkstīšanos novilcināt laiku līdz gaiļa dziedāšanai."

Otrā rītā slimniece jau daudz labāka. Kungs priekos taisās diezin ko dziedinātājam maksāt; bet šis tik atbild: "Lai jel paliek maksa, vēl neesmu izdziedējis - vēlāk dabūsim. Tagad lieciet izliet tādu dzelzs puišeli ar labu platu muti. Apakš kājām jāietaisa savāda paminīte, ko paminot mute attaisās un aiztaisās. Bez tam dodiet vēl div šķīvjus ; vienu pilnu ar riekstiem, otru akmentiņiem, riekstu izskatā."

Kungs visu apgādā, lai maksā, ko maksādams. Naktī tas pats glītais kundziņš atkal klāt un virzījās tikai uz slimnieces gultas pusi. Ceļa-vīrs nelaiž un uzaicina velnu riekstus kosties. Ceļavīrs īstos riekstus viegli pārkož, bet velns pie saviem akmeņu riekstiem mocās par velti.

"Tata nejēga: nevar ne puspraulējušus riekstus sakost. Dod manam puikam kost, tad tu redzēsi."

Velns arī sniedz dzelzs puikam riekstu kost. Ceļa-vīrs izmanīgi pamin paminu un velna pirksti iesprūst dzelzs mutē. Sātana gabals kūņojās, kūņojās, bet nevarēja izraut. Tā aiztek atkal laiks līdz gaiļiem. Velns, šinī reizē gaili sadzirdējis, aizsprūk ar visu dzelzs puišeli kā tauriņš uz mūžīgiem laikiem.

No rīta meita prasa jau ēst un pēc pāris dienām bija vesela, kā rutks. Kungs nu samaksā ceļa-vīram lielu naudu, ar ko visu mūžu iztikt.