9. A. 1061. 1060. 1049. 1088. 1084. S k o l n. J. V a l a i n i s L a t g a l ē. N. R a n c ā n a k r.

Vīnu reizi čigons, staiguodams pa mežu, atroda lozdu, kuŗā beja daudzi rīkstu. Čigons, pīlasējis kabatu rīkstu, guoja tuoļuok. Īdams par ceļu, atroda leidzeigu rīkstam akmentiņu un tū arī ībuozja kabatā. Tuoļuok īdams, viņš atroda uz teiruma lelu akmini. Jis, atsasēdīsi uz akmiņa, suocja ēst rīkstus. Čigons vēl nabeja apēdia pus kabatas rīkstu, kad atskrēja valns un lyudz nu čigona rīkstu. Čigons izvalk nu kabatas tū akminteņu, kuŗu viņš beja atradis uz ceļa, un atdūd valnam.

Valns kūdja, kūdja, bet nikai navar puorkūst. Kū čigons cīšuok valnu izzūboj, tū valns cīšuok kūdja akmentiņu. Čigons puorkūž rīkstu un atdūd kūdulu valnam. Valns, apēdis kūdulu, teicja čigonam, ka kūduls asūt ļūti gords. Valns pajēmja nu zemes akmini. Čigons izvylka nu kules bīza pīna gobolu un samīdzja tai, ka sula suoka tjacjāt, un ruodēja valnam: "Vai tu tai vari samīgt akmini, ka sula tacātu?"

Valns pajam nu zemes akmini mīdz, mīdz, bet nikuo navar padareit, kai natak sula nu akmina, tai natak. Čigons sacīja valnam: "Ej spākuotis ar vērsi, bet es kūršu guni."

Valns aizīt pēc vērša, bet navar vērša paguozt pi zemjas un sauc čigona paleigā. Čigons aizskrīn - kai raun par koklu ar nazi, tai vērsi pi zemes. Valns breinuojās, kai varēja čigons vērsi pi zemes paguozt. Čigons soka uz valna: "Velc vērsi aiz astes pa zemi uz gunkuri."

Valns bez spāka palyka, kuoleidz atvylka vērsn leidz gunkuram. Valns izraun vēršam no vādara pyusli un syuta čigonu pēc yudiņa. Čigons aiznas pyusli uz upi, ībuož īkšā un pats sēd. Valns gaida, gaida - nikam navar sagaldeit čigonu ar yudiņi atejūt. Valns aizskrīn pats&127; pasavērt: "Kū tu te dori?"

"Gribu vysu upis yudini aiznest par reizi."

Valns niu paķer pyusli, pīsmeļ yudiņa un aiznas uz gunkuri. Valns kai saimnīks aizsyutīja čigonu pēc molkas uz mežu. Čigons, aizguojis uz mežu, pīplēš lyuku daudzi un pin jūstas nu lyukim. Pīpinis justu, čigons suoka vysas prīdes kūpā peit. Valns nasagaidējis čigona, atskrēja uz mežu. "Kū tu te taidu dori ar tīm lyukim?" jautuoja valns.

"A, es sadūmuoja raut vysas prīdes kūpā," atteicja čigons. Valns tod izraun vīnu prīdi nu sakņim un aiznas. Čigons arī aizguoja pēc valna. Valns jautoj nu čigona: "Kuopēc tu naruovi vysu prīžu uorā?"

"Kam es raušu, jo tu teici ka navajag?"

Kad vērss beja izvuoreits, čigons atgrīzja muorciņas divi lelu gaļas gobolu un atdevja valnam, bet pats viņš ēss vysu vērsi. Čigons teicja valnam: "Es navaru ēst, jo man kuojas nav upes atvorā ībuoztas."

Kad valns beja aiznesis gaļi uz upes atvora krosta, tad čigons ar valnu suocja ēst vērsi. Valns kad suocja ēst, tad juo pakaļī suocja stipri vuornas kŗākt. Valns kai pasaskatēja atpakaļ, tai čigons vysu vērša gaļu otvorā. Čigons soka uz valna: "Vys tu ēd, es jau sen apēžu."

Valns pasaskota, jau gotovs, apāsts. Valns, turpat atradis lelu vāzu, sacēja: "Kas augšuok izsvīdīs, tys byus uzvarātuojs." Valns kad izsvīdja vāzu uz augšu, tad ilgi nabeja radzama. Par lelu laiku vāza nūkrita zemē. Tagad vajadzēja vāzu laist

čigonam. Tad čigons teicja valnam: "Es kā svīsšu ar vāzu, tad dabasūs byus lels trīcīns. Tev ir juoaizsīn acis, citaidi tu vari nūsabeist."

Čigons aizsēja vainam acis, tad tai stipri īsita valnam pa ausi, ka valns nazyna, kū dareit. Čigons ūtru reizi tik stipri īsit par ausi, ka valns tikkū dzeivs palīk. Valns lyudzās, lai nalaižūt trešū reizi, jo citaidi viņam byušūt gols. Šis atneššūt vasalu sīku zalta. Čigons paklausēja un nasyta vairs valnam, pa ausi un atraisīja jam acis. Valns uotri aizskrēja uz elni un atnesja vasalu sīku zalta. Čigonam vajadzēja braukt par jyuru. Valns arī lyudzās, lai čigons viņu puorvadūt par jyuru. Kad čigons ar valnu jau beja aizbraukuši leidz pus jyurai, tad čigonse īgriudja valnu jyurā. Nu tuo laika valns dzeivoj jyurā, bet čigons aizbraucja uz muojdm, satalsēja lelu malteiti un iztaisēja sev skaistu muoju.