1. A. 1062. L a p a s M ā r t i ņ š Ē r ģ e m ē, R ū j i e n ā, Ē v e l ē. "G u d r a i s A n s i s u n v e l n s", I, 1901., 96, 32.

Reiz velns aicināja gudro Ansi sviesties ar akmeņiem. Velns paņēmis no zemes kādu akmeni un sviedis to gaisā ar tādu spēku, ka tas tikai pēc kādas stundas nokritis zemē. Ansis lūdzis, lai ļauj šim sameklēt sviešanai derīgu akmeni. Pa zemi meklēdams, viņš uzgājis cīruļa ligzdu un noķēris tur cīruli. Tad nācis atpakaļ pie velna un sviedis cīruli gaisā. Cīrulis, vaļā ticis, uzlaidies tik augstu gaisā, ka vairs nebijis saredzams. Velns nu gaidījis ilgu laiku, kad Anša sviestais akmens kritīs zemē. Ansis teicis: "Es jau akmeni uzsviedu uz mākoni, tas nekad vairs nekritīs zemē."

Velnam bijis jāatzīstas, ka Ansis to pārspējis.