4. A. 1062. 1060. 1088. 1115. K ā r l i s P a v l i č u s P ī n ā s, V a l k a s a p g. 1864. g. A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 436. 39.

Viens vīrs, kas bīš liels dzērāš, visu nakti dzēris un tad rītā gulēš līdz brokašu laikam. Bet saulē guļot, viņam bīš piegāš pilla mute mūsu; pamodies, pielicis roku pie mutes un tās mūsas izskrēš viņam šaujā. Viņš nospiedis tās, nometis zemē, izskaitīš un tur bīš riktīgi 37 mūsas.

Nu gāš lielīdamies, voi kāds varot trīsdesmitseptiņus uz reiz sist kā viņš? Gāš, gāš - iegāš vienā muižā un tur ar tāpat lielījies. Muižas kungs gan jau zināš, ka šis tāds lielības pakaļa esot, tas sacīš uz šo : "Kad tu nu gauži tāds stiprs esi - te manā muižā ir viens, gauži liels vīrs, kas gauži daudz ēd un dzer lūko, voi tu viņu nevari nokaut; ja viņu nokausi, tad es tev došu savu meitu ar pusmuižu."

Bet tas muižas kungs tam lielajam ar piesacīš, lai šo pašu nokauj - to lielību.

Tad nu abi gāši kopā. Bet mazais sagūstīš vienu bezdelīgu, nopircis mazu sieriņu un ielicis tos abus ķešā. Lielais vīrs nu ņēmis lielu akmini, sviedis to gaisā un sacīš, ka par stundu būs nākt zemē. Un riktīgi - par stundu nācis zemē. Bet mazais sacīš : "Kas tā par sviešanu? Tā vajaga sviest, ka lai uz augšu vien iet un nemaz zemē nenāk." Tad viņš ar ņēmis akmini no zemes un lielajam neredzot, ielicis akmini ķešā un izņēmis no ķešas to bezdelīgu, apreibināš un ka tad sviedis augšā, tad šis (putns) ar uz augšu vien gāš un nekad nav nācis zemē.

Nu lielais atkal ņēmis akmini no zemes un spiedis tā, ka milti vien nākuši caur pirkstiem. Bet mazais sacīš: "Kas tā par spiešanu? Tā vajag spiest, ka sula- nāk laukā." To sacīdams, viņš ar ķēris akmini no zemes un, lielajam nemanot, ielicis akmini ķešā un izņēmis sieriņu no ķešas un spiedis, ka sula vien nākusi ārā.

Tad lielais domāš, laikam šis esot stiprāks.

Pēc tam abi gāši krogū dzertu. Lielais nodzēris kādus deviņus stopus brandvīna; mazais atkal uzvilcis lielus zābakus kājās, apsēš lielu lakatu ap kaklu un nu ko dzēris, to laidis gar zodu, gar kakla lakatu zābakos iekšā - viņš ar nodzēris 9 stopus brandvīna. Bet tad uz vienreiz viņš drusku pakustējies un tas brandvīns zābakos ieļorkstējies. Lielais prasīš : "Kas tev tur ir ?" Viņš atbildēš: "Kā, voi tu domā, ka man kas iekšā paliek?"

Tad viņi gāši atkal abi gulētu - katars sovā kamburī. Lielais iegūlies gultā un palicis drīz guļot; bet mazajam nov vis miegs nācis - viņš to vien domāš : "Šonakt mani laikam gan nokaus," un tādēļ pats nav vis gāš gultā gulētu, bet apakš gultas. Gultā ielicis bluķi un apsedzis ar drēbēm, cieti apsedzis. Ap nakts vidu lielais piecēlies, klusiņām ņēmis sovu zobenu, cirtis uz mazā gultu un uz reiz pārcirtis bluķi vidū pušu. Mazais arī apakš gultu(as)

nokrācies vien. Lielais domāš: "Nu viņš ir beigts!" un pats tad gāš gultā un gulēš gluži droši, ka krācis vien. Bet nu tik mazais noklausījies, ka šis jau kŗāc - tūliņ gāš ņemt lielā zobinu, bet nov spēš pacelt. Tad vilcis gar zemi, kamēr pie gultas, un dūris ar galu šim rīklē. Nu lielais no gultas ārā un sāk mazo triekt, mazais pa durim ārā - prom. Bet tak lielajam zobina gals tik dziļi trāpījies, ka līdz durim vien varēš noskriet - tur kritis gar zemi un nost.

Dienā muižas kungs nu stellēš savus puišus, lai iet izmet to vīru no istabas ārā, jo lielais būšot viņu nokavis. Puiši iet un atrod otrādi: lielo nokautu, šo dzīvu.

Bet mazais nu gāš muižā un prasīš, lai dod meitu un pusmuižu. Muižnieks nov vēl devis - sacīš, ka viņam vēl esot viens lācis vaktējams ; ja šis to būšot novaktēt, tad dabūšot meitu ar pusmuižu. Šis sacīš: kāpēc ne? viņš būs' gan novaktēt!

Tad viņš gāš pilsētā un tur nopircis vienas spēles, vienas šķēres, vienu kazaku pipku. Nu gāš priekšistabā un spēlēš un spēlēš.

Lāčam tāda muzika ļoti patikusi - gāš un lūdzies, lai viņu ar iemācot tā spēlēt! Bet viņš sacīš: "Tu esi meža zvērs, tev ir gauži lieli un stīvi pirksti; ja tu nu par dusmu neņemsi, tad es gan tev viņus lokākus taisīšu."

Lācis sacīš, ka neko nebūs' par dusmu ņemt, lai tik vien izmāca viņu spēlēt. Tad tas vīrs ņēmis stierni, iedzinis to sienā un licis lāčam savus nagus tur tanī šķopē ielikt; tad izņēmis stierni atkal ārā un lāča nagi iespīlējušies šķopē. Bet nu ņēmis šķēres, nocirpis lāčam visu spalvu no muguras nost un tik ar pipku tik daudz sautējis, kamēr mugura jēla. Lācis gan gauži lūdzies, lai viņu vaļā laižot; bet vīrs licis, lai apsoloties, voi nebūs viņam neko darīt. Šis gauži nozvērējies : ka nebūs neko darīt. Tad laidis šo vaļā un piesacīš, ka lai nevienu citu nelaiž iekšā, ka vien pašu muižnieku, un gāš pats gultā gulētu.

Rītā muižnieks atkal sūtīš savu puisi, lai iet un izmet to vīru ārā, jo lācis būšot būt viņu saplēsis.

Puisis gāš. Bet lācis, pie durim gulēdams, sitis ķepu pie zemes un sacīš: "Kuš! Nenāc - kungs guļ!" To pašu ar darīš otru un trešu reizi. Tad pēdīgi nācis pats muižas kungs; to gan tad laidis iekšā. Abi nu gāši uz muižu. Un muižas kungs (lielskungs) sēdināš to vīru un savu meitu karītē - braukuši uz apsolīto pusmuižu. Bet ceļā tas vīrs savai brūtei jeb sievai licis, lai noģērbas pavisam plika. Tad sēš šai jostu ap vidu un piesēš karītes pakaļā, lai šī rāpus iet nopakaļas.

Bet nu lielkungam panācies žēl, ka tāds vīrs dabū viņa meitu ar pusmuižu. Viņš pavēl lāčam, lai skrien tam vīram paka&127; un bez kādas žēlastības saplēš!

Lācis gan skrēš tūlīt; bet pamanīš to sievu vāģu pakaļā, nov drīkstēš vair' iet. Nu sacīš lielkungam: "Tur jou viens lācis ir piesiets vāģu pakaļā. Tas ar ir pavisam pliks bez spalvas kā es un arī gluži sarkans izskatās. Laikam arī ādas vair' nov mugurā - tādēļ es nedrīkstu iet."