5. A. 326. 1062. 1051. 1115. L i e l u p i s V e c - P i e b a l g ā. B r ī v z. k r. LP, VI, 377, 4.

Reiz bijis ļoti drošs dēls. Viņu iesaukuši par Bezbaili. Bezbailis arvienu izdarījis tādus darbus, ko citi nevarējuši - visvairāk, ja kāda darbs pa nakti bijis darāms, kad citi baidījušies.

Reiz tēvs pašā pusnaktī sūtījis Bezbaili uz avotu pēc ūdens ar ko zirgus sakopt.

Labi, Bezbailis meklējis spaiņus un taisījies uz avotu. Bet tēvs domājis : "Šoreiz tevi nobaidīšu gan - tā tu arvienu lielies : ir tumšā naktī nebaidos ne no viena; bet pagaidi šoreiz - redzēsim, vai nespruksi atpakaļ."

Viņš apņēmis palagu, aizsteidzies pirmais pie avota, nometies četrrāpus un maurojis dēlam virsū lēkdams, kā pats nelabais. Bet Bezbailis metis ar to pašu spaini pa pauri un nositis maurotāju. Nu gan apskatījies, ka pats savu tēvu nobendējis, bet kas padarīts - padarīts.

Tomēr Bezbaili nesodītu nevarējuši pamest par tādiem nedarbiem. Nosprieduši viņu ielikt baznīcas dārzā par gulsētu. Bet tanī dārzā no laika gala mājojuši divi nezvēri: meža cūka ar vienradzi. Katrs tādēļ ticējis: tādi zvēri jau patērēs gan Bezbaili.

Bet ko tu apķērīgam padarīsi! Līdz ko meža cūka piktumā putas kūlusi mutē, šis jau uzlēcis kājās, aizmucis pie baznīcas durvim un turējis kliņķi gatavu. Kā nu brukusi virsū, tā šis veikli, veikli atgrūdis durvis un palēcis aizdurvē. Mežā cāka, ar sparu skriedama, grūdusi baznīcā un tikai otrā sienā attapusi saturēties. Bet Bezbailis tamēr sen pa durvim ārā un nu iesloga nikno meža zvēru pašu kā cietumā.

Tomēr tai pašā brīdī arī vienradzis turpat šim uz papēžiem. Citur laika vairs nebija aizsprukt, aizmuka turpat aiz grēcinieku staba. Tādi grēcinieku stabi senāk esot bijuši pie katras baznīcas. Viņus arī saukuši par kāķa stabiem. Pie šiem stabiem grēcinieki, noziedznieki sodīti.

Bet tas stabs stipri bijis satrunējis. Un ka nu vienradzis licies tur ar savu ragu iekšā, tā izgrūdis ragu cauri un pats sevi piesējies. Bezbailis nu paķēris zobinu, nocirtis vienradzim galvu un pārgājis mājā.

Nu brīnījušies, kā viņš vēl dzīvs esot, vai baznīcas dārzā neviena neesot saticis? .

"Saticis! Kā tad nu nesatiku? Satiku sivēnu, to ieslodzīju baznīcā ; satiku teļu, tam nopļāvu galvu."

"Nu, ko nu ar tādu Bezbaili izdarīt?" domājuši; ē! iegrūdīšot turpat vecajā pils dārzā, kur lielais milzis mājojot, lai tas viņu patērē.

Labi, iemetuši tur. Bet tanī dārzā bijuši ogu krūmi un ābeles. Bezbailis sācis ogot un atradis katrā krūmā vienu putniņu pereklīti. Citi putniņi aizbēguši, vienu laimējes noķert; to iebāzis kabatā.

Te, pašu brīdi iznācis milzis: "Ko tu manas ogas laupi? Nāc spēkoties, iesim sviesties!"

"Iesim, iesim, svied tu pa priekšu!"

Milzis paķēris akmeni un uzdrāzis tik augstu, ka nemaz saredzēt. Vesels puscēliens pagājis, kamēr akmens nokritis atpakaļ. Nu sviedis Bezbailis. Bet, kas tam par ķērienu! Izvilcis putniņu no kabatas un laidis to par akmeni gaisā. Izgaidījušies vienu cēlienu, otru, trešu - ne lūdzams nekritis atpakaļ. Vai akls! tagad milzis sācis citu valodu runāt ar Bezbaili: nav vis kautkāds nieka vīrelis, kā iesākumā cerējis.

Tas nu tas. Beidzot, ko nu darīs? Viņš pacienāšot Bezbaili ar saviem āboliem. Noliecis tūliņ slaiku ābeli, lai Bezbailis saturot pie galotnes, viņš tamēr šķīšot. Bezbailis saķeŗ gan ābeli, bet nevar noturēt: ābele, gaisā sprukdama, pārsviež šo pāri. Milzis iesaucas: "Kā? Vai nevarēji noturēt?"

"Kas te ko nenoturēt? Bet es jau tev gribēju rādīt, cik augstu spēju lēkt. Diezzin, vai tu tā izlēksi?"

Nu milzis salielījās, ka viņš arī varot pārlēkt un tūliņ vīrs lēca arī; bet ne pārlēca, nekā, palika kā trops zaros karājoties. Tie smiekli tagad Bezbailim. Bet milzim tādi smiekli meklēja sirdi, viņš apņēmās Bezbailim atriebties.

Un ko tāds sagudrojis? Naktī, kamēr Bezbailis guļ, vels no griestiem lielu akmeni un nositis nabadziņu. Tomēr Bezbailim laimes diezgan. Viņš pusmiegā padzird griestu augšā troksni un ies skatīties, kas tur ērmojas. Līdz labi no guļu vietas aizkustējis, te nāk lielais akmens dārdēdams zemē. Viņš saprot diezgan, ko tas nozīmējis, un tā, paķēris metamo, skrien milzi slānīt: "Vai mani nosist gribi? Ar akmeņiem mētāties! Vēl tagad galva reibst no tava sviediena! Bet nu es tevi miltīšu smalkās druskās!"

Milzis, to dzirdēdms, tīri pārbijās. "Tāds akmens un viņam tikai galva vien apreibusi. Nē! ar to joki nav - labāk laidīšos pie laika lapās." Un milzis klupdams krizdams iemuka pils dīķī; bet Bezbailis mierīgi pārgāja mājā.

Nu brīnījušies vēl vairāk, kā viņš vēl dzīvs esot? Bezbailis pasmējies: "Kas tur par brīnumiem: milzi ietriecu dīķī un pats pārnācu teitan."

To dzirdēdami, visi saplaka par tik lielu spēju un iecēla Bezbaili par savu valdnieku.