6. A. 1099. 1115. V e c p i e b a l g ā, LP, VI, 377, 4. p i e z.
Vienā vietā bijis liels kalns. Uz tā kalna mājojis velns, kas katru gadu vienu cilvēku paņēmis. Bet reiz gadījies liels drošinieks, kas apņēmies ar velnu izdarīties.
Viņš aizgājis pie kalna un skatījies velnam acīs. Velns domājis: "Tas ir savāds kukainis!" un tūliņ sācis līgt, vai viņš varot viņa darbus veikt?
"Jā, viņš varot! drošinieks atteicis. Labi. Velns nu iedevis lielus, lielus ūdens spaiņus : lai ejot uz avotu ūdeni pārnest viņa lopiem.
Šis paņēmis spaiņus un lielām mokām tik tik tukšus varējis aizstiept līdz avotam, kur nu vēl pilnus. Bet viņš apdomājies citādi: pagatavojis prāvu lāpstu un racis no avota līdz lopu kūtim gŗāvi. Velns atskrējis: "Ko tu roc?"
"Ko roku? gŗāvi roku; tecināšu ūdeni tavā kūtī. Tu man iedevi tik mazus spaiņus, kad tad ar tādiem ūdeni sanest?"
"Tā ne, tā ne! Neapplūdini manus lopus, lai labāk paliek; ej labāk malkā! Bet pārnes kokus ar visām saknēm manā sētā."
Šis gājis. Bet mežs bijis tik tāļu, ka aiziedams vien pieci
pāri vīžu noplēsis, kur nu no tik liela tāluma malku pārnesīs? Neko darīt - sadomājis atkal ar gudrību velnu veikt; plēsis lūkus un vijis resnu, resnu virvi. Savijis trīs dienas. Velns nevar šo sagaidīt, atskrien: ko te vijot.
"Ko viju? Virvi viju: izraušu visu silu, sasiešu blāķī un tad uz reizi pārnesīšu - ko tā ar vienu egli vien nostaigāšos?"
To dzirdot, velnam palicis bail no tik liela stiprinieka, viņš lūkojis vaļam tikt un guldinājis viņu nākamu nakti uz karsta krāsns mūrīša. Bijis tik karsts, ka čūkstējis, kad uzspļāvis. Bet drošais nakti pagājis citur izgulēties, lai nesadegtu. Te naktī velns pa griestu caurumu vēlis lielu akmeni drošajām virsū, lai nosistu; bet akmens nokritis uz tukša mūrīša.
Rīta velns brīnījies, ka šis vēl dzīvs, un nu vēl vairāk baidījies. Beidzot devis veselu pūru naudas, lai tik ietu projām. Bet drošais atteicis: "Pie mums tāds ieraduma: dāvanas jāaiznes pašam turp, kur apdāvinājamais dzīvo."
Velns nu aiznesis naudu tur, kur drošais dzīvojis, un tad ticis vaļā.