8. A. 1062. 1061. 1099. 1199. S k o l n. V. J u o ņ i n s, E g l ū n ā.

Daudz gadu atpakaļ, pat navar atcerētīs, vīnā apgobolā dzeivuoja brīsmeigs pūkis. Kotru godu vajadzēja viņam dūt cylvākus par upuri. Nu vīnas sadžas jis jau beja apēdis vysus cylvākus, tikai vīns vacs vecis palyka, kuram arī jau reit beja kuorta krist par upuri bīdaklam. Sēd vecis un bādoj. Atbrauc da veča čygons un prosa, kuopēc jis tik bēdīgs. Vecis jam pastuosta, kas un kai ira.

"Kuo tur bāduot?" soka čygons : "Meklej lobuok kū paēst."

"Bēdz lobuok tu nu šejens," soka jam vecis.

Bet tys ī dūmuot nadīmoj aizīt prūjom. Sataisa jī pamateigas vakariņas un aizīt gulātu.

Nu reita ar brīsmeigu trūksni atskrīn pūkis. Īraudzējis vīna veča vītā arī čygonu, jis prīceigi izzasaucās: "Oho vīna guorda kimūsa vītā atsarūn divi."

"Pagaid, pagaid!" soka čygons: "Paprīšku sasaspākuosim, kurs ira stypruoks."

"Nu suoksim!" teicja pūkis. Jis tyuleņ pajēma lelu akmeni, da kai svīdja gaisā, tys tikai pēc pusstundas atsagrīzja atpakaļ. "Būs jūks," sacīja čygons. "Es svīsšu akmeni tai, ka tys pavysam naatsagrīss."

Jis izjēmja nu pazušu mozu putniņu, pasvīdja jū gaisā un tys vairs naatsagrīzja. Tad pūkis pajēmja dziernovas akmeni un tai saspīdja tū, ka tys sadrupa vīnuos smilktiņuos.

"Tys nava nikuo, es saspīsšu akmeni, ka nu tuo sula patecēs." Un jis izjēma nu kešas sīra gobolu un tai saspīdja, ka sula patecēja nu tuo.

"Ja, tu esi stypruoks par mani," soka čygonam pūkis. "Tagad es tev kolpuošu un tev mani juobaroj. Ei tu un atnes nu ganeibom vērsi, nūkausim tū un izvuorēsim sev pušdīnas."

Aizguoja čygons da vēršu pulkam un nazynuoja, kū dareit. Pajem jis un sīn visim vēršim astes kūpā. Pūkis gaidēja, gaidēja un nevarēja sagaidīt. Aizskrēja pots uz ganībom. Īraudzējis, ka čygons sīn vēršim astes kūpā, prasēja tam: "Kū tu taidu dori?"

A čygons jam atbildēja: "Dūmuoju sasīt visim astes kūpā un aiznest visus uz muojom."

Pajēmja pūkis vīnu vērsi un aiznesa uz muojom. Nūplēsja uodu tam un soka, lai pajam čygons vērša uodu un atnas nu tyvuokas okas yudini uodā. Kur tu atnessi, ka čvgons tikkū vērša uodu panas. Pīguoja pi okas un nazynuoja, kū dareit. Tod pajēmja jis luopstu un suoka rakt apkuort okai. Gaidēja, gaidēja pūkis čygonu ar yudini atnuokam, navarēja sagaldēt un aizskrēja pots. Atskrējis pi okas, prosa čygonam: "Kū tu dori?"

Čygons atbildēja: "Es dūmuoju izrakt oku un nest uz muojom, uodā nav tur ko nest."

Pukis pajēmja, pīlēja pylnu uodu ar yudini un aiznesa uz muojom. Vajag vēl molkas kurinuošonai. Syuta otkon pūkis čygonu uz mežu, lai izraun vysu ūzulu ar saknem un atnas uz muojom. Aizguoja čygons uz mežu un nazynuoja, kū darīt. Pajēmja jis garu viervi un valk apkuort meža. Pūkis gaidēja, gaidēja navarēja sagaidēt un aizskrēja pi čygona un prasēja: "Kū tu otkon dori?"

Nu čygons teicja: "Kū tur nest vīnu ūzulu? Es gribēju sajemt vysu mežu un nest uz muojom."

Pajēma pūkis izruovja vīnu ūzulu ar vysom saknem un aiznesja uz muojom. Izvuorēja jī pušdīnas, paēdja, izgulējās un tad nūlēmja braukt uz muojom pī čygona. Īsādās rotūs un aizbraucja pi čygona. Pībrauc jī pi čygona muojom, tur beja ļūti daudz bārnu. Tī īraudzēja, ka brauc jūs tāvs un vad viņim pūki. Tī skrēja pretim tāvam un klīdzja: "Tāvs mums pūki vad, tāvs mums pūki vad!"

"Kas tī taidi ira?" prasēja čygonam pūkis.

"Tī ir muni bārni, jī ira daudz stypruoki par moni un prīcuojas, ka es tevi vadu. Jī tyuleņ tevi apēss."

Pūkis, izdzierdis ītū, tyuleņ aizbāga. Tai čygons atsvabynuoja vysu tū molu nu pūka.