l. A. 1071. L a p a s M ā r t i ņ š Ē r ģ e m ē, R ū j i e n ā, Ē v e l ē. "G u d r a i s A n s i s u n v e l n s", I, 1901, 93, 29.

Velns negribēja īsti ticēt, ka Ansis esot visai stiprs, kādēļ aicinājis to spēkoties. Ansis atteicis: "Tu jau ar manu veco tēva tēvu nevarēsi lauzties, kur nu vēl ar mani?"

"Kur tad tavs tēva tēvs dzīvo?"

"Nupat redzēju, ka viņš tur iegāja krūmos."

Tur krūmos bijis liels lācis. Velns nu skrējis tam pakaļ un saucis: "Veci, nāc, iesim lauzties!"

Lācis dzird saucienu, nāk no krūmiem laukā un krīt velnam virsū.

Kad lācis jau krietni bija samaidzījis velna kaulus, tad šim beidzot tomēr izdevās atsvabināties no zvēra ķetnām un nu šis muka projām, cik ātri vien varēja.

Pienāk Ansis un prasa: "Nu, kā tev izdevās laušanās ar manu vectēvu?"

"Nebūtu gan domājis, ka viņš tik stiprs!" velns atbildēja. "Pavisam saspieda manus kaulus."