2. A. 1071. 1072. 1087. 1072. D. O z o l i ņ š J a u n - R o z ē, B r ī v z. k r. LP, VI, 375, 1.

Viens vecis, pa mežu iedams, satika zaķi un sacīja: "Guli tikām, kamēr tevi saukšu!" Zaķis apgulās. Tad vecis, atkal tālāk iedams, saķēra putnu un to iebāza kabatā. Beidzot purvā satika vēl lāci un sacīja: "Guli, kamēr tevi saukšu!" Lācis apgulās. Nu viņš atkal gāja tālāk un nejauši satika; velnu. Velns uzaicināja veci lauzties. Vecis sacīja: "Man ir viens simtu gadu vecis, tas lai iet ar tevi lauzties!" un vecis pasauca lāci. Velns nu gāja ar lāci lauzties. Bet tiklīdz kā velns ielika savus nagus lāča nagos, tūliņ velns briesmīgi iebļāvās: "Vai, cik stipri nagi!" un atlaidās. Tā tad vecis velnu vinnēja. Bet nu velns sacīja: "Iesim sviesties!" un tūlīt svieda akmeni gaisā, kas ļoti ļoti augstu uzgāja. Tagad bija jāsviež vecim. Bet vecis paņēmis putnu no kabatas un palaida to gaisā, tas vis atpakaļ nenāca un vecis atkal vinnēja. Tad velns sacīja, ka vajagot spļauties. Labi, sāka spļauties. Velns spļāva gaisā un siekalas par labu laiku tikai nonāca atpakaļ. Bet vecis, saputinājis ziepes, uzpūta putas ar stabulīti gaisā un tās vairs atpakaļ nenonāca. Tad velns iesaucās: "lesim nu skrieties!" Vecis sacīja: "lesim, iesim! Man ir pusgada vecs puisēns, tas manā vietā skries!" un pasauca zaķi. Velns sāka skrieties ar zaķi. Zaķis devās no krūmiem ārā un velnam bija jau uz rāvienu gaŗām. Velns nospļāvās vien un atnāca atpakaļ, prasīdams: "Kāpēc laidi savu dēlu mežā skriet?"

"Kāpēc laidu? Nu kāpēc tad tu viņu neķēri?"

"Kā tad neķēru, bet es jau tikai paredzēju vien. Bet tagad veci, to tev saku - nu tev jānāk ar mani kauties!"

Velns ar veci sāka briesmīgi kauties un, varbūt, viņš veci arī būtu sakāvis, ja nebūtu lācis atnācis vecim palīgā. Lācis saplosīja velnu tik briesmīgi, ka tas pa kaklu, pa galvu aizbēga projam.