2. 1072. 1050. 1063. V. Z a c h a r s k a n o 80 g. v e c a K. S a m s o n o v a R ē z e k n e s S a k s t a g a l a p a g. L a t v j u k u l t. k r.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns vacs zemnīks, kam beja vacuo sīva un treis dāli. Vīnu svātdīn tāvs soka sovim dālim: "Nu, dēliņi, kas nu jyusu šudiņ grib ar mani īt uz mežu nūšaut kaidu zači?"

Divi dāli pasajēmja īt. Pajēmja kotrs sovu blisi un nūguoja uz mežu. Tyuleņ kai īguoja mežā, jaunuokais dāls nu blises: pyk! ir vīns začs. Paguoja drusku tuoļuok, ūtrais dāls: pyk! - nu reizes divi! Īt vē[ tuo!uok vacais tāvs: stuk! - uz reizes treis! Prīcīgs palvka vecs un soka sovim dālim: "Nu, dēliņi, man ir gona: īšu es tagad uz sātu!"

"Labi!" sacīja dāli un vecs nūguoja. Pa ceļam vecs sasatopa valnu.

"Vasals, vecs!" runuoja valns.

"Vasals, vasals!" atbildēja vecs.

"Kur tu, vecs, dabuoji itūs začus?"

Vecs stuosta jam, kur dabuoja, bet valns otkon vaicoj: "Vecs, kū tu ar itim začim darīsi?"

"Nesšu uz sātu, nūplēsšu uodu, nu uodas satalsīšu kažūku, bet gaļu izvuorēšu un apēsšu."

Īsagribēja valnam paēst zača gaļas un sašyut sev syltu kažūku un vaicoj jis večam: "Kai tu, vecs, jūs sagyvi?"

Ap tū laiku, kod valns vaicuoja večam, skrēja pa teirumu začs. Vecs soka valnam: "Skrīņ un sagyun jū!"

Valns laidjās skrīt pēc zača, cik beja jam spāka, bet začs nūskrēja mudruok un valns juo nasagyva.

Īt valns atpakaļ pi veča un soka: "Kai tu, vecs, taids vacs byudams, varēji sagyut treis začus?"

Vecs soka valnam: "Es varu tai skraidīt, ka nikas manis napanuoks. l&127;'Ian ir jūti lels spāks."

Nūsabreinuojas valns un soka večam: "Ka tu taids styprs, salauzi itū kūku!"

Pi ceļa auga lela prīde. Vecs pajēmja ciervīti, apcierta saknes un prīde paša krita uz zemi. Nūsabreinuojas otkon valns un soka: "Ko tu taids stypris, es atnesšu tev nu sovas elnes gobolu dzelža un tu jū nūsvīssi tai augši, ka navarātu ar acim saredzēt."

"Labi!" pasacīja vecs. Valns nūskrēja uz sovu elni pēc dzelža un par pusstundes atskrīn atpakaļ un atnes lelu gobolu dzelža, pudu divēju. Vecs pajēmja dzelzi rūkuos pacēļa, otkon nūlyka uz zemes un dūmoj. Valns klīdz: ,;Nu, svīd! Kuo tu gaidi?"

Vecs soka valnam: "Pagaid drusciņu, tyuleņ izīs muokuļs, tūlaik es svīsšu itū dzelzi. Tad jis atpakaļ uz zemi nakriss un paliks tī aiz muokuļa."

Sasabeida valns, ka pazuss juo dzeļža gobols un suocja prasīt vacuo itū nadarīt.

"Kai tai?" sasasirdēja vecs uz valna, "tad tev žāl dzelža? Nu tad es tevi pašu sajemšu aiz rogu un svīsšu tur. Gols byus tovai dzeivei!"

Satvēra vecs valnu aiz rogu, bet valns sasabeida un suocja ar osorom prasīt veča atlaist jū, bet vecs naizlaiž valna nu rūku. Valns jau sūlej večam dūt, kū jis grib - daudz zalta, vai duorgu akmeni.

"Nu labi!" pasacīja vecs, es tevi atlaisšu, bet tu reit atīsi pi munas sātas un uz durovom byus pīraksteits, kad tu varēsi dabuot, vai akmeni, vai zaltu atpakaļ."

"Labi," pasacīja valns, pajēmja sovu dzelzi un nūskrēja uz sovu elni.

Vecs atguoja uz sātu, jau rītēja saule. Dāli jau seņ beja atguojuši. Vecs īguoja ustobā, nūmetja nu placu začus, pastatēja maisu ar zaltu un izjēmja nu kārknana duorgu akmeni. Verās dāli uz itū, sasabeida un vaicoj tāvam: "Kur tu, tāvs, itū pajēmi?"

Vecs soka dālim: "Es salauzēju ar sovu spāku valnu, kurs man īdevja itū zaltu um akmeni, bet es nazynu, kū lobuok pajemt, vai zaltu, vai itū akmeni?"

Dāli nikuo tāvam uz itū naatbildēja. Vecs zyna, ka reit atīs valns. Jis dabuoja nu skreines kreitu un, izguojis uorā, pīrakstīja nu uorines uz durovom: "Reit atīsi."

Tad jis sacīja vysai sovai saimei kūpt itū, ka nikas naaizkartu. Utrā dīnā atīt valns pi zemnīka durovu un veras: pīraksteits : "Reit atīsi."

"Nu labi!" dūmoj valns, - "atīšu reit."

Tai staiguoja valns daudz daudz godu - vys tys pats: "Reit atīsi."

Apnyka valnam staiguošana, atmetja jis vysu zaltu un akmeni, devja mīru večam, bet vecs ar sovim dālim dzeivuoja lobi.