2. A. 1082. M. Z i e d i ņ a D i g n ā j ā. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Par Dignājas Mežgaļu Skujenieku ezeru stāsta, ka tur senos laikos dzīvojis velns. Tā kāds saimnieks reiz tur aizjājis pieguļā, bet pieguļa gadās taisni pie ezera. Tā nu šis, kā jau pieguļā, kurina guni, cepina kartupeļus un gaŗa laika pēc vij pātagas. Uzreiz no ezera iznākot arī velns - tūliņ klāt pie šā, tā saimnieka. Sāk abi runāt, runā, runā līdz beidzot norunā iet nesties: kuŗš apnesīs ap ezeru kājās iespriedis zirgu, tam jādabū sieks zelta.

Velns domā, ka nu sieks zelta kā rokā un pirmais sācis nest. Bet - au! nesis, nesis - tik līdz pusei un šam, tam velnam, dūša i saplok. Ka tā, tad tā. Saimnieks uzkāpj zirgam mugurā un apjāj ezeram riņķī. Ko nu darīt? Velns negrib gan maksāt, bet saimnieks, pātagu vien sola. Nekas nelīdz, un saimnieks dabūjis no velna sieku zelta.