3. A. l084. A. P a e g ļ u M ā r t i ņ š, L i e l v ā r d ē. LP, VI, 376, 2.

Reiz vienam puikam māte likusi uztaisīt vālīti, ko drēbes kult. Puika aizgājis mežā, taisījis vālīti un svilpojis. Piegadījies melns kungs, velns, un vaicājis: ko viņš darot?

"Ko daru? Mācos svilpt."

"Vai tu; vari dikti svilpt, tik dikti kā es?" velns vēl vaicājis un tad sācis tik aplam dikti svilpt, ka kokiem lapas birušas. Bet puika smējies: "Tas nekas! Kad es svilpošu ,tad tikai apsien acim lakatu, lai neizkrīt."

Labi, velns apsējis acim lakatu. Nu puika ar vālīti tā devis velnam pa pakausi, ka šim patiesi acis no pieres izskrējušas: tikai to vien iesaucies: "Esi gan varēns svilpējs!" un tā projām, ko māk.

P i e z ī m e. Gluži tādu pašu pasaku uzrakstījis skolnieks. Pūķis Nīcā, K. Lielozola krājumā. P. Š.