4. A. 1084. 1050. D r a u g s "Myusu t. teikas un pasaks" II, 7.

Mežā molā vecītis roka gruovi, jis atsasēdja, lai atpyutinuotu rūkas. Te pi jo pīsastuoja pats nalobais un sacīja: "Nuoc ar mani spākuotīs!"

Pīkusis pi dorba, ej nyu ar valnu spākuotīs. "Ar tevi spākuotīs? Par kū na? Lobpruot. Ruodi tik, kū vari."

Valns suocja pyust un pyutja tik stypri, ka kūkim zori suocja nūbiert.

"Tys nikas!" teicja vecītis. Jis pyutja uz tū pusi, kur beja gruovi izracis. Un valns radz, ka zori gar gruovmolom gubom vīn, gubom vīn. Juopīsazeist, ka gruovracis leluoks pyutējs. Uz reiža nūpyutis tik daudz zoru.

"Bet tagad dūd ciervi. Lyukuosim, kurs dziļuok kūkā īcierssim."

Vecītis ar mīru. Jam aiz muguras labi aizciersta prīde. Valns pajeīn ciervi un cārt. Ar trim ciertīnim kūks zemē.

"Tys nikas!" sacīja gruovracis. Jis pajēmja ciervi, atsagrīzja atpakaļ un ar vīnu pašu zvēlīnu īcirtia prīdei puori pusē.

Valns otkon radz, ka pametis. Jis nyu prasīja, lai gruovracis paprīšku ruoda, kū spēj. Šis darīšūt pakal. Labi. Gruovraci&127;s ruoda uz gruovi un soka: "Šitū gruovīti izroku ar dažim luopstas dyurīnim. Še, jem luopstu un ruodi, kū spēj!"

Valns pajem luopstu un nyu tik rokt, nyu tik rokt! Ar lelom mūkam jis par vasalu stundi izroka symtu asu gruova.

"Vai tik vīn varēji?" vecītis smējās.

Valns redzēja, ka ar šitū veiru jūkuot navar, aizdīdzja prūjam pa golvu, pa koklu, atpakaļ nasavārdams.

Nu tuo laika jis nameklēja gruovrača ar kū spākuotīs.