6. A. 1084. E t n. I, 1891. LP, VII, I, 818, 33.

Viens dievredzis zināja vienā kuldā naudas podu un gāja uz to. Ceļā nāca pretī velns un prasīja, kur iešot. Dievredzis atbild: "Turpat, kur tu iesi!" Velns: "Es iešu uz to naudas podu, kas kuldā!" Dievredzis: "Es arī turpat iešu!" Nu gāja abi divi kopā līdz kuldai, kur naudas pods atradās. Velns dancoja uz to kuldu un dievredzis dancoja. Velns prasīja: "Uz ko tas danco?" Dievredzis atbild: "Uz to pašu, uz ko tu danco." Velns: "Es dancoju uz to naudas podu, kas kuldā!" Dievredzis: "Es arī uz to pašu dancoju!" Abi divi dancoja, kamēr naudas pods uznāca. Bet kuŗam nu naudas pods lai piederētu? Abi norunāja, ka būs spļauties: kuŗš otram tā būs acis piespļaut, ka otrs nevar redzēt, tam piederēs naudas pods. Dievredzis sūtīja velnu, lai iet ārpusē aiz loga, šis palikšot iekšā. Dievredzim bija plinte. Kamēr velns gāja ārā, dievredzis pielādēja savu plinti. Velns spļāva pirmais zilas ugunis vien šķīda no mutes. Nu bija reize dievredzim. Dievredzis šāva un izšāva velnam acis. Velns aizskrēja kliegdams, brēkdams un naudas pods piederēja dievredzim.