8. A. 1084. D. V i n ķ i s M ū r m u i ž ā p. V a l m i e r a s, LP, V, 46, 11.

Par Valmieras muižas Krievu rijām stāsta, ka tur reiz bisenieks, zaķus gaidīdams, saticies ar velnu. Velns jautājis: "Kas tev tas par rīku ir rokā?"

"Tas man spļaujamais rīks!" bisenieks atbildējis.

Tūliņ velns vedinājies bisenieku spļauties. Labi. Velns iziet ārā, bisenieks paliek rijā. Velns caur rijas lodziņu sāk bisenieku ar baltu uguni un zilu sēru apspļaudīt. Bisenieks ciešas, cik vien var. Beidzot velns vaicā: "Kā tev smeķēja mans spļāviens?"

"No tava spļāviena man itin nekas netika; bet gaidi nu manu ! "

Bisenieks ielicis bisē sidrabu un iešāvis caur lodziņu velnam taisni acīs, saārdījis visu ģīmi.

"Ak tavu spļāvienu!" velns iekliedzies, "tagad saņem algu, uzplēs rītu tanī pašā vietā, kur tagad stāvi, kulu, tad atradīsi ņaudas podu."

To teicis, velns pazudis. Otrā dienā uzplēsis kulu un patiesi atradis lielu naudas podu.