9. A. 1084. K. T a r z i e r i s D r u v i e n ā, B r ī v z. "Sborņik" 54, 50. LP, VII, I, 818, 32.

Reiz velns lielījās, ka viņš visā pasaulē tas stiprākais. Bet Dievs atteica: "Vai tu to arī zini, ka cilvēks tevi par itin neko netura?" Tad velns meklēja cilvēku sastapt: briesmīgi tam gribējās viņu pārmācīt. Gāja, gāja - ieraudzīja: kropls latvietis nāk. Velns vaicā: "Vai tu esi cilvēks, vai esi stiprinieks?" Kroplis atsaka: "Ne, es gan biju stiprinieks, bet tagad vairs stiprs neesmu." Velns gāja tālāk. Redz: brauc divi vācieši pieciem zirgiem. Velns vaicā: "Vai jūs neesat cilvēki?" Bet vācieši atbild: "Ai, nē, mēs cilvēki neesam, mēs esam vācieši." Velns gāja tālāk. Redz: brauc krievs. "Vai tu neesi stiprinieks?" "Jā!" Un nu abi cīnījās. Bet izrādījās, ka krievs bez ziņas stiprs: satvēris velnu, viņš tālu aizdrāza to. Tagad velns cīnīties ar krievu vairs negāja, bet gribēja spļauties. Krievs mierā, bet ar to norunu, ka jāaizmiedz acis. Velns aizmiedza acis, bet krievs tūliņ atkal atvēra savas acis. Velns izspļāva uz krievu pilnu muti karstu sārņu, bet krievs tai pašā acumirklī paliecās un sārņi pārskrēja pāri. Nu bija krievam kārta. Kā par laimi viņam bija kabatā pistole - viņš izrāva pistoli un spēra taisni velnam šāvienu acīs. Tikai to vien velns attapa iesaukties: "Ai, kas par siekalām!" un acis abām rokām aizspiedis, aizmuka.