l. A. 1091. J. V a s k i s T u k u m ā.

Viens vīrs katru gadu sējis miežus un lūdzis Dievu, lai mieži labi paaug. Bet kā mieži nepaauguši, tā nepaauguši. Viengad, sēdams miežus, vīrs teicis: "Ka Dievs man neaudzē, neaudzē, lai tos audzē tad velns."

Vīram izauguši tādi mieži, ka bail skatīties. Ejot pļaut, tas saņēmis rokas un iesaucies : "Ak, tu mūžīgs Dievs, kas nu man par miežiem!"

Te velns klāt: "Ā, vai Dievs tev tos audzēja? Man i tagad vēl kāmieši sāp no ūdens nešanas miežiem."

Velns bez maksas vīram miežus negribējis atdot - gribējis vīra dvēseli par maksu. Bet vīrs negribējis dvēseli atdot nu tie abi divi strīdējušies, līdz norunājuši tā: rītā jās velns un vīrs. Kuŗš kuŗa zirga nepazīšot, tas maksu zaudējis. Labi. Rītā velns jājot uz āža, bet vīrs uz sievas. Sieva noģērbusies plika un matus izlaidusi vaļā. Velna jājamo vīrs tūliņ pazinis, bet velns vīra jājamo nekā pazīt: skatoties&127; gan no priekšas gan pakaļas, bet tik ērmota jājamā neesot savā mūžā redzējis. Tik pliks kā nags, aste izpūrusi, pakaļa augstāka par priekšu. Tā vīrs vinnējis lielos miežus.