2. A. 1091. L i e p u p i s V e c - P i e b a l g ā, LP, V, 46, l7.

Reiz, saimnieks plienainā zemē iesējis miežus; bet mieži sausa laika dēļ neuznākuši ne ceturtajā nedēļā. Saimnieks sapīcis iesaucies: "Lai pats velns viņus rautu, nevajadzēja tai plienā nemaz sēt!"

Bet, kas ir? Otrā dienā uznāk smaļš, mīlīgs pērkona lietus, atmiekšķē cieto plienaino zemi, un kas tai vasarā vēl par miežiem saņēmās! Tā paliek.

Te rudenī saimnieks taisās&127; miežus pļaut - velns klāt: kā varot viņa miežus aiztikt? Pats taču pavasarī esot atdevis, lai velns viņus rauj.

Saimnieks nagos; nekā darīt, sāks lūgties.

Labi!" velns atsaka, "kad nu tā lūdzies, atdošu tev miežus; "

bet tev jāparāda man tāds zvērs, ko savā mūžā vēl neesmu redzējis."

Jā, jā, rītvakar šinī pašā laukmalā parādīšot gan. Labi. Un ko nu saimnieks dara? Viņš sarunā ar saimnieci velnu labi piejokot. Līdz ko tumšs, saimniece atpin matus, pārvelk tos uz pieri, ka nevar ģīmi redzēt, atbrauka kreklu līdz gurniem, notašķa rokas un krūtis ar zemi melnas un tad izmetas četrrāpus. Saimnieks atkal ar pātagu rokā tīšām bļaustās, it kā nespētu nezvēru savaldīt. Atnāk velns - vai tas esot tas neredzētais zvērs?

Jā, tas esot gan, bet lai neejot par daudz tuvu - briesmīgi nikns esot, ka nesakožot.

Velns domā: "Vai akls! ir gan nezvērs: četras kājas, galvas nemaz un aste tik kupla."

Nu izskatās ilgu laiku brīnodamies; beidzot nevarēs nociesties - ies kuplo asti (matus) paglaudīt; bet saimniece, kā zibins, saķeŗ divus velna pirkstus zobos un kodaļā, lai saprot. Velns izrauj pirkstus un tikai vēl attapa iesaukties: "Tam pat astē zobi!" un tūliņ prom.

P i e z ī m e. B a u m a n i s N ī c ā: Vienam saimniekam neauga lini, tāpēc ka bija sauss laiks. Saimnieks dusmās iesaucās: "Rauj velns visus linus i"

Te velns tūliņ klāt: "Tad tu man atdevi."

" Jā - ņem!" saimnieks atsaka. Bet velns nu sāka mutē ūdeni nest un linus laistīt; lini atspirga un izauga līdz krūtim. Tagad saimniekam palicis žēl - sāka linus plūkt. Bet te velns aizsvieda saimnieku projām un nevēlēja plūkt.

Tad viena veca sieva sacīja: " Saimnieks, atdodi man pusi no saviem liniem, es viņus gādāšu tavās rokās!"

Labi. Sieva nu noģērbusies plika, uzsukājusi matus uz acim un plūkusi. Atnācis velns un brīnījies: "Ne, tādu zvēru savā mūžā vēl neesmu redzējis neaiztikšu - lai labāk lini, kur lini."

Velns aizbēdzis un sieva noplūkusi linus. L. P.