3. A. 1091. 1535. S a r ž a n t u K r i š u s B l i d e n ē, Jkr. II, 1893, 8, 5 LP, VII, I, 827, 37.

Senos laikos Blīdenes Zīļu mājās dzīvojis varen gudrs, izmanīgs saimnieks, Pampis vārdā. Ļaudis to dēvējuši par "Gudro Pampi."

Reiz pavasarī, kad Pampis aris Jāņu kalnā, velns atkūlies pie Pampja.

"Vai dzirdi, gudreniek," velns sacījis uz Pampi, "tu mani esi divi reizes piekrāpis, bet trešo reizi es tevi gribu cirpt. Ja tev ir dūša, tad taisīsim atkal līgumu. Līgsim uz pūru naudas. Rītā agri es tev nākšu palīgā art; ja tu nevarēsi pazīt, kas man būs zirga vietā arklā iejūgts, tad esi pazaudējis pūru naudas. Ja es nepazīšu tavu zirgu, tad tu dabūsi pūru naudas!"

Pampis atkal bija mierā. Nākošā rītā agri, agri Pampis bija sagatavojies art. Bet ko lai nu jūdz arklā iekšā? Par to nu nebija Pampim daudz ko gudrot: paņēmis sievu un steigšus uz Jāņu kalnu. Sievai nekas nelīdzējis - bijis jāļaujas arklā iejūgties. Pumpis, liels gudrenieks, nejūdzis vis sievu stāvus, bet četrrāpus un ačgārniski; tad galvā vēl uzbāzis lielu kuli. Velnam bijis lielu lielais brīnums par tādu zirgu - minējis un prātojis, bet nevarējis uzminēt. Pēdīgi tas sacījis Pampim: "Kaimiņ, dabūsi vēl otru pūru naudas, ja pateiksi, kas tev par lopiņu, kam nav ne astes, ne galvas; esmu visu pasauli cauri gājis, bet tādu vēl neesmu redzējis."

Pampis nebēdājis neko - lai tikai varētu no velna naudu krampēt - parādīja arī savu savādo kumeļu. Velna zirgu tas uz reizi pazina, jo velns bija iejūdzis vēzi savā arklā. Velns par Pampja gudrību tikai sļāvis zilu, melnu. Bet Pampis tikai ņirgājies un sacījis: "Redz, kaimiņ, gudrība maksā pūru naudas."

Kad Pampis bijis tā no velna daudz naudas sarausis, tad tas gribēja pārmērīt, vai velns visu pareizi būs nodevis. Tā ka pašam nekāda mēra nebijis mājā, tad gājis uz kaimiņiem pēc tā. Kaimiņam prasījis, lai palienot sieku. Kaimiņš atkal taujājis, kur sieku likšot. Pampis atbildējis: "Mērīšu naudu!"

"Uja, velns! vai patiešām?" kaimiņš vaicājis.

"Kā tad, ja netici, tad dzirdēsi," Pampis atbildējis. Kaimiņš, ziņkārīgs būdams, nelicies mierā un gājis Pļampim iepakaļ, lai varētu noskatīties, vai tiešām Pampis būs tik bagāts, ka ar siekiem naudu mērīs?

Pampis ar sieku iegājis klētī un kaimiņš atkal aiz pakšķa klausījies un glūnējis, kā Pampis pa klēti ar naudu dzīvo, ka skan vien. Kad Pampis nonesis kaimiņam sieku, tad kaimiņš vēl labāki pārliecinājies, ka Pampis ar to naudu mērījis. Kaimiņš lūdzis Pampim: "Mīļo kaimiņ, pasaki man jel arī, kur tā var naudu ar siekiem grābt; zini, tev arī kādreiz par to no manas puses ies labi."

"Kā nu ne," Pampis atbildējis, "tev kā labam kaimiņam es gan to varu pateikt, bet ja tikai tu neizpļāpā citiem?" "Klausies," kaimiņš sacījis, "ne savai sievai arī par to neteikšu."

"Nu, tad labi!" Pampis stāstījis: "Rīgā tagad ir dikti dārgi akmeņi, es arī, to dabūjis dzirdēt, sakŗāvu divas ores pilnas, nodzinu uz Rīgu un tā pārvedu par tiern veselu malsu naudas."

"Žēl, ka man nav tikdaudz akmeņu," kaimiņš sacījis.

" Nekas!" Pampis atbildējis, "tu zini, ka mani lauki ir kā piebērti ar akmeņiem, vari arī palasīt, vai tāpēc man nepietiks! "

Kaimiņš bijis itin priecīgs un nobučojis Pampim abas rokas. No rīta viņš sūtījis visus mājas &127;audis uz Pampja laukiem akmeņus lasīt. Pampis par to tikai smējiesi un bijis itin priecīgs, ka kaimiņš no viņa laukiem nolasīs visus nederīgus akmeņus. Kaimiņam vēl nepieticis ar Pampja akmeņiem vien, bet vēl izrāvis visus rijas un pirts krāsns akmeņus un nodzinis uz Rīgu. (Ļaužu mutē vēl uzglabājas dažādi nostāsti par Pampja lielo gudrību).