4. A. 1091.1072.1062. L.P. n o J ē č a G r i b u ļ a, D ž ū k s t ē. LP,VI,382,7.

Saimnieks iziet miežus sēt, bet velns to noskatījies. Pēc kāda laika ies miežu lauku apskatīties - atron: sēja aizkaltusi. "Ē!" viņš saskaistas, "lai pats velns te pļauj, te nekā nebūs." Līdz to izteicis, velns no meža ārā: "Tad tu atdevi man miežus?"

"Ēdi viņus vesels!" saimnieks atmeta ar roku.

Bet ko velns dara? Nāk tikai laistīt miežu lauku un pēc kādām nedēļam, kas par miežiem saņēmušies! Saimnieks vēro vienreiz miežu druvu, otrreiz - paliek žēl, ka velnam par smieklu atdevis. Pienāk pļaujams laiks, saimniekam sirds vairs ne vietā: "Ak tu mani brangie mieži - brangie mieži!" tā vien, druvas malā nosēdies, gaužas. Te, itin piepēši, velns no meža ārā: "Kā tu miežus vari saukt par saviem? Tie ir mani mieži!"

Bet saimnieks nemaz neklausās, tikai gaužas gauzdamies : "Ak tu mani brangie mieži, brangie mieži!"

Velns atkal: "Nesauc tu tā!" bet saimnieks nemaz nedzird , gaužas atkal. Trešo reizi velns saka tā: "Nu, ja negribi ne pa visam no miežiem atkāpties, tad iesim spēkoties : rītu atjāsi teitan tu savā zirgā, es savā un tad minēsim zirgiem vārdus : ja uz minēšu tavam zirgam vārdu, tad miežus paturēšu; ja neuzmi nēšu, tad mieži paliks tev."

Labi. Saimnieks pāriet itin nodamājies, kādu zirgu nu rītu jāt, kādu nejāt. Beidzot aprunāsies ar sievu. Sieva saka: "Ņem, kuŗu zirgu ņemdams, visiem viņš uzminēs vārdu, bet darīsim gudrāki tā: tu uzliksi man apaušus galvā, es nometīšos četrrāpus par zirgu un lai tikai tad velns ņemas minēt, neuzminēs ne traks manu vārdu." Tas saimniekam patika ļoti. Otrā dienā atskrien velns pie miežu druvas: "Vai, kāds tev ērmots zirgs, vai, kāds ērmots zirgs!" un nu sāks minēt. Min, min - izminējās veselu cēlienu - nekā. Nu, kad nu nevar uzminēt, velns vedīsies jāties: kurš čaklāki apjāšot miežu druvai, tam mieži palikšot. Bet saimnieks dzestri atbild : "Ko es ar tevi, tukšu lielību, ķēmošos, vēl pats jādams. Tu jau nejaudi manu jaunāko brāli nojāt kur nu vēl mani."

"Kā nejaudu, kā nejaudu? Lai tikai nāk šurp tavs brālis! Kur viņš ir?"

"Kur tad nu ir? Are, tepat jau aiz krūma dus - tūliņ pacelšu." Un saimnieks izdzina zaķi: lai nu jājas! Velns aulekšoja, aulekšoja - nekā panākt.

Nu, tas nu tas. Beidzot vedinājies vēl sviesties; bet saimnieks palaidis cīruli gaisā, teikdams : "Vai redzi, kas par sviedienu, dziedādams aiziet; bet kas tad tev: kā bija, kā nebija."

Tagad velns atlaidies: lai ņemot miežus, kas ņemdams!