5. A. 1091. S t. U ļ a n o v s k a V i ļ ā n o s. Zbior wiadamosci do antropologii krajowej. T. XVIIL Krakavā 1895, 259, 10.

Vjeirs ar sīvu dzjeivuoja, jī bjeja bjedni. Nu, tai jī gribēja žyčeit (iedzīvoties) nu vaina naudu, a valns soka tai iz vjeira: "Ka tu maņ atdūsi sīvu sovu, to es tjev žyčeišu."

Jis soka: "Lobi! Djēļ kam! Es tjev atdūšu sīvu!"

"Nu, vjerīs, par treis dīnys atvjad maņ jū!"

"Lobi, atvjesšu!"

Ka jis tai nūzalīcja, tūŗeiz valns īdevja jam naudys bucu. Nu, tai jis, atguojis iz sātu ar tū naudu, soka tai: "Ok, sīvjeņ, jau tu niu gatavjeis! Jau niu valns tjevi pajims par itū naudu!"

A jei atsoka: "Na, vjeiriņ, nazabjeist! Napajims jis maņa vyss! Atvjed tu maņ toļko djegts bucu!"

Jis atvjedja jai djegts bucu, cīš klausa sīvys, kab tik valns jū napajemtu. Jei pajem, pīlej kubulu djegts, īlīn vydā kubulā tymā i apzataisja vysa jei ar djegti: izpyn mats, izlaiž jau golvu vaļā, izmozoj vysu golvu, mots, muti ar djegti; vysa jau izzamozoj. Jei soka tai: "Vjeiriņ, paplās tu maņ, vīnu podušku (spilveni), kura ir ar pūku!"

Jis rozplēš tū podušķu, jei līkas i vuoļējas pa tū pūku, Apzavuolēja jei vysa kai valns i soka: "Dūd maņ niu, vjeiriņ, skuoba pīna dzjart!"

Jis danas vīnu pūdu, jei izdzjer i soka: "Daņas ūtru, man, daņas i trešū!"

Daņasja jis ūtru i trešū i soka: "Sīvjeņ, tu puorpleissi:" "Na, vjeiriņ, itys nikas!"

Pajem jei, apvalk treis riņdži ar kīeitu svjēteitu: vīnu leluoku, ūtru vidišku, trešū pavysom mozjeņu, stotās iz četru kuoju tymā vidjēņā iz rindzjeišu tūs i stuov; a jis sjād, vjeirs, iz sūla pīet jū. Atskrīņ valns, attaisa dūrs i soka tai : "Maņ par sovu lobu pjec jiusu pakaļ juostaigoj!"

Jis taids sirdīgs, gotovs ar kuojom tū cylvāku samjeist. Tys cylvāks soka tai: "Ej ustobā!"

"Neikod maņ īt ustobā! Padūd sīvu!"

"Nu ej, ej! Atmiņ itū zvjēri, tūlaik ap sīvu runuosim."

A jīm tai bjeja sadaŗeits, ka valns attrrinās tū zvjēri, to vjeirs sīvu atdūs ; a naatmiņās, to naatdūs jam. Īt valns ustobā i soka, kas šam italda zvjēra naat&127;miņāt. Šys na itaids redzjējis zvjēršī. Vot jis tiuleņ pacje&127; jam asti, tam zvjēram. Kai pacej asti, kai laiž tys zvjērs dierst. A jei na diersa, jei vuomja tū skuobū pīnu; a jis dūmuoja, ka diersņej jei. Daīt da ūtra gola, kur jau jai čūksta iraida; a jis dūmoj, ka tī mutja - jei kai laiž jam meizt. Jis soka tai: "Cik pasauļa es puorguojis, da itaida zvjēra naŗedzjējis, ka diersņis ar vīnu golu, diersņis ar ūtru golu!"

Cikom jī tī laduos, aizdzīd gails, nūskrīņ vains ir puru; a tys cylvāks pajem tiuleņ iekurinoj pierti, pūdu zīpu nūpierk, mozguoškys jau sīvu. Treis dīnys puorīt, cikom jis jū izmozgoj. Nu i tjeira jei jau i soka jei tai: "A kas, vjeiriņ! i valns mani napajēmja, i myusu nauda dzjeiva, ir myus!"

I bjeigta!