6. A. 1091. V. B a r k o v s k d s, L a t g a l ē.

Vīnu reizi veiram nabeja sīvas un jis sadūmuoja nūbraukt svuotuos. Vokorā reizē pībrauca pi vīna saimnīka ustobas, kuram beja daudzi meitu. Īleidis pa lūgu īškā, pagiun vīnu meitu nu gultas un aizbrauc prūjom. Tai jis ar tū sīvu dzeivuoja. Jīm beja nalels gobols zemes, bet cīši slapnis. Tai vecels sadūmoj apkuort sovai zemei izrakt lelu gruovi. Tai jis padora par vairuokim godim.

Izrūk visapkuort sovai zemei, un uz izsvīstuos zemes pīsēja ruociņu. Vecels, pasējs ruociņus, naguoja nimoz vārtūs, vai jī aug, vai naaug. Pēc mēnešu divēju jis nūguoja apsavārtu un redz, ka ruociņi pavisam aizkaltuši un nav auguši. Nūzaspļuova, uz ruociņu vārdamīs, un soka: "Valns jūs atsper. Ka najaug, lal najaug."

Tai jis aizguoja prūjom. Vālā rudenī atguojis un redz, ka ruociņi brīsmeigi leli, ka pat nūsabeistas raut. Tai jis suoc raustīt. Cikom raustēja, atskrīn valns uz malnuos vuornas bļaudams: "Kū tu dori munim ruociņim?"

Vecs soka: "As jūs sēju un as jūs gribu izrausteit."

Valns soka: "Tu nadreiksti jūs raut par tū, ka tu maņ jūs apsūlēji. Un jo tu vareisi atvilkt taidu zvāri, ka as napazeišu, tūlaik tu vareisi jimt un rausteit ruociņus."

Vecs dūmoj, dūmoj ,kai byus dareit. Atguojis uz sātu pajam cyuku un aizjuoj uz ruociņim. Valns soka: "Nu, ko as ta napazeišu, ka tu ar cyuku atjuoji?"

Tai vecs vēl aizjuoj uz muojom un pajam jāru un atjuoj. Valns atskrējs soka: "Ko es ta napazeišu, ka tu ar jāru atjuoji?"

Vecs nūguojis uz sātu dūmoj un bādoj, kai te byutu valnu

apmuonīt. Tai jis pastuosta sovai sīvai. Sīva nūsaspļaun un soka: "Ak tu, duraks vacais, byutu man pasacījis, san jau byutu ruooiņu dabuojis. Sēstīs uz manis" un juoj uz valnu."

Tai jis sāduos uz sovas sīvas un juoj uz valnu. Valns atskrējis uz zača, radz, ka itis vecs atjuojis, ka nimoz taida zvēra nav redzējis. Vecs sovai buobai par gūrnim kai īsit, tai atsprēkļen pīīt pi valna. Valns apīt apleik, bet pazeit navar. Začs na začs, asta lela izpūrkšta, skārs mute, navar pazeit, kas taids var byut: Valns soka: "Začs byus, cits nikas, jo jam puorškelta lyupa."

Vecs nūkuop nu buobas un soka: "Tu naatminēji."

Valns pamanēja, ka juo buoba, nūzaspļaudējis un aizskrēja prūjom. Vecs nūraustēja ruociņus un atveda uz muojom. Juo siva izgluoba nu valna nogim ruociņu un zemes gobolu.

P i e z ī m e. Līdzīgu pasaku ir iesūt arī N. Rancāns no Latgales. P. Š